Sārtojas

Viss dažreiz sākas ar to, ka nesākas.
Ideja nāca, gāja prom, koķetēja, sadusmoja un ļāva kaut ko uztaisīt, kas galu galā likās par parastu, tika izbrāķēts, atdzīvināts un vēlreiz nokauts. Tas ir tāpat kā sākumā nožņaug un tad nošaut.

Brīdī, kad gribas izdomāt kaut ko pārgudru un izmēģināt to, kas citiem sanāk, labāk visu mest pie malas (vai arī ārā) un sākt no gala. Sākt ar sevi, necenšoties kādu piemānīt. Nu kam to vajag? Sakrāmēju visu iepriekš uztaisīto maisiņā un noliku labi tālu, lai tas nemētātos acu priekšā kā atgādinājums par neizdošanos.

Sāku visu no gala. Uzzīmēju aptuvenu skici. Patiešām aptuvenu. Visu pārējo ievirzi jūs jau zināt. Tā ir gluži tāda pati kā piespraudei, kura te atrādījās pirms nedēļas. Rota veidota divos piegājienos, proti, sākotnēji sagatavojot izliektās daļas un stiprinājuma posmus, bet pēc tam tas viss savienots ar vienotu pamatni.

Ņemot vērā faktu, ka rotas topošajai valkātājai jau ir kāda skaista, manis darināta rota (ziloņus neskaitot), apziņa neļāva viņai dot ko tādu, kas būtu vājāks. Kad biju krietni nodarbinājusi sevi, kāds teica, es uztverot visu pārāk nopietni. Nu ja. Tieši tā arī ir.

Liekot akcentu uz rotu, atļāvos auskarus veidot mazākus. Vāciešiem ir burvīgs teiciens: man muss Prioritäten setzen. Ir jānosaka prioritātes. Ir jānosaka, kurš šajā duetā spēlēs galveno vijoli.

Beigās atliek vien pateikties par kritiku, kuras rezultātā nebija jāizliekas par to, kas es neesmu, un, lai cik tas drausmīgi nebūtu, sakot “nevaru”, “negribu”, “atšujies” un “tur ir durvis”, samelojos un izrādījās, ka varu gan, tikai jāpagaida īstais brīdis un jānomierinās. Un taisnība vien ir, es uztveru visu pārāk nopietni.

Lai silti!