Par to, ka vakardien aizsvilos dēļ tā, ka sievietes ceļ sevi debesīs un to, kurš vakardien atļāvās ierasties ar ziedu, nogāna līdz pēdējam, turklāt pasakot, ka tas ir lielākais gada apvainojums, es neizteikšos. Palasot to, ko nu katra sarakstījusi, liekas, ka visas mēs tādas baltas, tādas mīlīgas un pūkainas, tikai mums šausmīgi nav paveicies jau dzimšanas brīdī. Par sievietēm piedzimām. Algas mums maksā mazākas, cienīt tā īsti arī neciena, iepirkuma maisi pašai jāstiepj un bērni arī jāaudzina, nerunājot par to, ka jātaisa ēst, jāmazgā trauki… Ciešanas, ne dzīve!
Vidusskolas laikā biju debašu klubā un ietrāpījās arī mums tēma par dzimumu līdztiesību. Ak, jel, es tak ar putām uz lūpām metos pesteļot sieviešu tiesības. Pagāja laiks un es nomierinājos, jo patiešām uzskatu, ka lietas pārspīlēt nevajag. Ne visām jābūt karognesējām.
Iespējams vakardien vajadzēja uzrīkot kādu protestu, taču zināms, ka pat logu dauzīšana Jēkaba ielas namam neko nedod. Tikai jauni stikli par nodokļu maksātāju naudu tika ielikti, tas arī viss. Kamēr sabiedrības doma nemainīsies saknē, Jēkaba ielā darīt nav ko. Turklāt tas, ko tagad teikšu, noteikti būs bezkaunīgi, taču es patiešām uzskatu, ka pārāk daudz tiesību sievietēm dot nevajag, JO viņas tak nezinās, ko ar tām iesākt. Visas, kuras zina, jau sen sev tādas ir izcīnījušas. Vairāk naudas arī nevajag dot, jo tak aiz apstulbuma nezinās ko darīt. Visas tās, kuras zina kur un kā, sen jau sev visu ir panākušas. Latvietim arī brīvību iedeva, taču kas notiek? Skraida viņš tāds, pardon my French, apdirsies jau 20 gadus un nezina, ko ar šo brīvību iesākt.
Nevajag nevienam neko dot, ja viņam nav skaidras vīzijas par to, ko ar to darīs. Un nevajag būvēt stikla pilis par tēmu, kā būtu ja būtu. Izaugt līdz tiesībām vajag un vienu reizi par visām reizēm ir jāpārtrauc rakņāties vēsturē. Tā mēs rakņājamies tos pašus 20 gadus un nekur tālāk neesam tikuši. Viss, kas no padomijas palicis – ir sūds, viss, kas no rietumiem – pielūdzams.
Ko es gribēju teikt? Dāmas, valkājiet biežāk svārkus un kleitas, citādi iegurnī no biksēm rodas saspīlējums un jūsos uzkrājas naids! Kā arī atgādināšu to, ko vairākus ierakstus atpakaļ aizņēmos no citas vietnes: ja jums kaut kā nav, tad ziniet, jūs to vēl neesiet nopelnījuši.
Foto: simpleblueprint.com
Nav ne jausmas, kas bija tavs iedvesmas avots, bet es tiiik ļoti šitam piekrītu!
Par došanu, gribēšanu un to, ka visiem viss ir pēc nopelniem..
IR.
Nesapratu, dēļ kā aizkaitinājums. Ja nebūtu bijis šo dusmīgo, aizvainoto, izcilo, lielisko sieviešu; sieviešu, kuras ieguva (pašas), izcīnīja (neviens nedz deva, nedz dāvināja) tiesības uz īpašumu, tiesības strādāt uz daudzmaz līdzīgiem noteikumiem, tiesības balsot, piedalīties politiskajā dzīvē, kas mūsu sabiedrībā tomēr ir daudzmaz pašsaprotamas lietas – tad, iedomājieties, Kni, iztēlojieties – Jums nebūtu ne sava bankas konta (tikai tuvākajam vīriešu kārtas radiniekam), ne arī varētu piederēt kāds īpašums. Jūs būtu pabeigusi 4 klases, bet ne vidusskolu, nemaz nerunājot par augstskolu. Kas zina, mediju laikmetā Jūs varbūt nedrīkstētu pat tuvoties datoram. Padomājiet par to, pirms dusmoties uz “lecīgajām un dusmīgajām” sievietēm un nereflektējot slīgt atpakaļ vilinošā bet diemžēl tikai šķietami ērtā pasivitātē. Viņas ir to izkarojušas, iedamas demonstrācijās, badodamās, solidarizēdamās viena ar otru, ne kašķēdamās. Esmu drusku vīlies. Laikam tomēr vīrieši ir solidārāki, arī sliktos pasākumos.
Kur tad nu tik kašķīgi, Ernest. Un nevajag jūsot, mierīgi var lietot “Tu”.
Paldies tā visām sievietēm, kas tad gāja un tad cīnījās, patiešām paldies, tikai es ne par to un nepar tām viņām. Es par to, ka man nepatīk tas, kā sieviete sevi šodien sabiedrībā pasniedz. Ka viņa ir tā labā, tā gaišā, tā gudrā, kurai viss pienākas. Ka visi vīrieši apkārt ir cūkas, pazemotāji, alkoholiķi un turklāt vēl tik tizli, ka vakardien atļāvās kādai ziedu aiznest.
Vakardien izlasīju divus rakstus tepat wordpresā un neviens man neiedvesmoja izslieties un lepoties, ka esmu sieviete un ka es patiesībā varu daudz. Abi divi man atgādināja, cik tas ir nožēlojami būt tam, kas es esmu.
Lai kā arī liktos, ka es slīgstu pasivitātē, tā nav, taču bļaut un logus sist, es neiešu. Tas nav risinājums, taču nosaukt visus tos jaukos vīriešu, kas man pasniedza vakardien ziedus, par tizliem, es arī netaisos, jo tā nedomāju.
BET vispār, re, kur pareizā atbilde: Nesapratu, dēļ kā aizkaitinājums. kā rezultātā tika izlasīts tas, kā tur nemaz nav.
Vēl es aizmirsu pateikt paldies. Tas nekas, ka vīlies, tik un tā paldies par viedokli.
Points ir tāds, ka:
a) nesapratu akurāt to, kuri divi ieraksti aizkaitināja; pieņemu, ka viens ir Sandras Veinbergas. Bet šajā gadījumā viņa nudien nerunā tukšu, ja ieklausās. Nesaprotu arī, kas viņas teiktajā kaitinošs. Tulpītes, vismaz Rīgas domes izpildījumā jau otro gadu (pats par to pagājušogad rakstīju) nudien ir kaut kas iracionāls gan attiecībā pret vīriešiem (viņi arī maksā nodokļus, starp citu :) un pietiekami liela daļa no viņiem nav vājāki estēti kā dāmas) gan sievietēm (varētu vismaz pāris nobrauktuves/uzbrauktuves uz gājēju pārejām salabot, lai nav jāmokās ne mammām un tēviem ar bērnu ratiņiem, ne invalīdiem, ne velosipēdistiem). Proti, viņa par šo racionalitāti, vai šajā gadījumā, tās iztrūkumu, arī raizējas.
b) domāju, ka sievietes var būt diezgan pašpietiekamas, labā nozīmē. Tad žēlabām par vīriešiem tādiem un šitādiem neatliek vaļas un vietas, jo ir daudz labākas lietas, ko darīt. Bet esmu saskāries un draudzenes man ir stāstījušas ar reālu, joprojām plaukstošu diskrimināciju.
c) ir fizioloģiskas atšķirības starp dzimumiem, piekrītu. Bet, ja daudzām sievietēm bikses šķiet ērtākas, tur nudien neredzu problēmu. Diezgan daudzas lietas ir sociāli nosacītas. Sievietēm un vīriešiem ir jāsadarbojas vispirms jau kā cilvēkiem. Daudzi vīrieši nav nemaz tik gudri vai stipri, jo ir cilvēki un kā tādi – nepilnīgi. Kā mēs visi/-as. Bet nu iedomā vīrieti, kurš teiktu – vīriešiem nemaz nevajag tik daudz tiesību un privilēģiju, jo viņi nezin, ko ar tām iesākt un kā apieties. Diezgan grūti ko tādu iztēloties. Bet tikai tādēļ, ka ierasts. Ar to gribēju teikt, ka nevajag sevi bez vajadzības noniecināt vai ierobežot :)
man gan likās, ka Kni gribēja pateikt, ka sievietes ir zaudējušas lielu daļu no sievišķības un, ka dažādība ir interesantāka un labāka par vienlīdzību, ja ar to gandrīz grib sasniegt vienādību (dzimumos un uzvedībā). Arī man bija dzīvē posms, kad karogs rokā un ar putām uzlūpām…. nekas, nāks vecums, nāks padoms. :P Tagad mans mērķis ir kļūt max sievišķīgākai! Lūk tas ir izaicinājums tādām kā man, kas agrāk ar tām putām un karogu. Man liekas, ka mūsdienu sabiedrībā lielāks izaicinājums ir būt sievišķīgai sievietei un tādā veidā panāk savu ambīciju piepildījumu, nu tā maigi un pa skaisto. Un runājot par vakardienu – dzīve, maita, neko neaizmirst un vienmēr par visu atspēlējas. Stāsts par to, ka x tur gadus atpakaļ superīgs darba kolēģis atļāvās man 8.martā pasniegt ziedus (nabadziņš), da piekāvu viņu gandrīz, a viņš tik priecīgs atnāca. Nu lūk, bet vakar no vīra ziedus nesaņēmu. Es viņam to nepārmetu, et zināt kā gribējās tuplītes, nu kaut vai tās trīs, ko pretīm nākošais kungs uz ielas kā lielāko dārgumu tik uzmanīgi nesa ar to muļķīgi laimīgo smaidiņu. Nu skauž man tā, kur saņēma!!!
Bet es arī saku paldies tām visām, kas ir rīkojušās, lai mums pārējām būtu “vīriešu” tiesības un privilēģijas pieejamas.
Vai, man dieniņ vāi, man pilnīgi liekas, ka par šo ierakstu Tu dabūsi pa ausīm ;) Bet es, dāma, kas pusgada laikā nopirkusi vismaz 5 kleitas un 5 svārkus – parakstos zem Tava lozunga. Priekā!
Protams, ka dabūšu. Tie, kas lecās, vienmēr dabū pa ausīm.
es no smiekliem gar zemi :D :D :D, atliek piebilst vienu vārdu : Āmen var teikt arī Enter!!!
p.s. es ļoti gribētu iemācīties valkāt svārkus un kleitas tikpat ērti kā bikses. Vai to maz var iemācīties??? Tas viens teikums beigās ļoti trāpīja! :) bet pagaidām laikam palikšu ierastajā komforta zonā t.i.biksēs
Tas pēdējais teikums patiesībā bija arī svarīgākais.
Sievietes mūsdienās ir tik agresīvas un neapmierinātas, ka es savilku paralēles ar biksēm.
Tas ir stereotips, ka bikses ir ērtas, visos krievu šovos “Modes spriedums” no sākuma sievietes saka šo frāzi, ka tā tak ērtāk, bet beigās brīnās, cik ērta var būt kleita. Kleita ir ērtākais un praktiskākais sievietes apģērbs, tikai vajag atrast savu modeli. Vismaz tā es esmu pārliecinājusies;)
o,sadevi pa muti :DDDD labs, labs :DDDD patīkami lasīt ne-usji pusji tekstus!
Pirkārt, ieteiktu visu uztver ar krietnu sauju ironijas. Ja ir par maz, var piemest vēl trīs klāt. Tas ir tas, ar ko vajadzētu sākt, jo ne man ar politiskiem blogiem mērīties, ne tāds mans mērķis.
Veinbergas kundzei bija daži labi punkti, kuriem es piekrītu, taču pēc izlasīšanas es sajutos briesmīgi. Ka man ir ārkārtīgi nepaveicies, lai gan līdz šim to jutusi nebiju. Savukārt otrs raksts man skandināja, ka ziedus es saņēmu tikai tāpēc, ka man ir vagīna un krūtis. Vai nav skaisti? Tad mātes dienu arī reducēsim līdz dzimumorgāniem un drosmi vagīnu izmantot savā labā.. vai kā?
Otrkārt, Rīgas dome ir bezgaumīgākā dome, kāda ir redzēta. Tie lētie padomju laika atveidojumi uz stabiem ir pretīgi, taču es izvēlos tos neredzēt. Ja padomā par naudisko pusi, pilnībā piekrītu, ka to naudu kaut vai zupas virtuvei varēja nozidot, kaut vai ar saukli – paēdušai sievietei, jo tā rinda Baronielā dažkārt liekas bezgalīga. Es saprotu, Ernest, domas virzību, patiešām saprotu. Bet es arī saprotu cilvēkus, kuri ir noilgojušies pēc kaut kā gaiša. Kuriem ir apnicis, ka Latvijā ir vairāk to dienu, kurās pie karoga piesien melno lentu nekā to, kurās var uzplaukt smaidā. Ir tik populāri tagad kliegt kaut ko PRET un ir tik populāri visu laiku par kaut ko cepties un nepameklēt pilnīgi neko labu. Neko. Viss labais ir jākaplē laukā un maksimāli ātri.
Tas ka sievietes aizvakardienu neprata (negribēja?) pavērst sev par labu, lai paustu savu nostāju, ir viņu problēma un domas veids, taču sēdēt visu dienu un zīmēt plakātus, lai pēc tam ar tiem stundu pabļaustītos, es arī neredzu jēgu. Es tajā laikā 5 ziloņus varētu uztaisīt un iepriecināt 5 dāmas.
Treškārt, Liene trāpīja.
>>ka sievietes ir zaudējušas lielu daļu no sievišķības un, ka dažādība ir interesantāka un labāka par vienlīdzību, ja ar to gandrīz grib sasniegt vienādību (dzimumos un uzvedībā).<<;
Man tiešām dažkārt liekas, ka sieviešu un vīriešu starpā nav haromnijas, jo sievietes cenšas būt par vīriešiem. Ja vienā dienā bāba (es atvainojos par izteicienu, bet lai nu paliek) vicina cirvi un triec veci ar to floksi ratā, tad nākamajā dienā, kad viņa grib, lai šams ieskrūvē spuldzi, vai iznes atkritumus vai sazin vēl ko izdara… nu man nav saprotams.
Sievietes grib vienlīdzību un aizmirst šajā gribēšanā saglabāt to, kas viņas ir un proti – sievietes.
Kni, es stājos Tev blakus un iestājos par sievišķību!
Visu lasot manī izkristalizējās doma – lai būtu līdztiesīgs, nav jābūt pārākam vai jānostājas kaujas pozā, ir ar cieņu pret sevi un otru (vīrieti) jānostājas līdzās. Un būtu skaisti, ja pat no tāluma, siluetos būtu saskatāms, kurš ir vīrietis, kura sieviete.
Es vispār aicinu meitenes un sievietes mācīties pieņemt komplimentus, ziedus, mazus uzmanības apliecinājumus, tava sievišķība tikai plauks un pēc kāda laika, ar pārsteigumu secināsi, ka vīrieši līdzās ir tik vīrišķīgi un galanti:)
Kni: Hm, kaut ko esmu palaidis garām: “[..] sēdēt visu dienu un zīmēt plakātus, lai pēc tam ar tiem stundu pabļaustītos [..]”. Bija kāds tāds notikums? Ziņu lentē vismaz neatradu.
Liene, Kni, melato: Kā īsi un saprotami ikvienam/-ai varētu definēt, kas ir “sievišķība”? Jo, lai kaut ko zaudētu, atgūtu, iestātos par kaut ko, šajā gadījumā – sievišķību – ir taču jāzina, kas tas ir, vai ne? Atzīšos, man tas nebūt nav skaidrs.
Šķiet, šeit sievišķība nozīmē kleitas un rozā brošas, augstus papēžus un padevīgu smaidu krāsotajās lūpās, manipulācijas, lai kāds cits ieskrūvētu spuldzīti. Jo tas ir vīrieša darbs. Un vīrietim, starp citu, nebūs staigāt pūkainā, sarkanā džemperīti vai, pasarg’ die’s, sārongā.
Tas ir pretsitiens “visām sievietēm, kas tad gāja un tad cīnījās”.
Mazītiņš sunītis padusē, sock box zeķes un vīrietis ar zelta ķēdi un BMW noteikti būtu sievišķības pastiprinātājs.
Ai, nu nevajag taču spriest TIK paredzami. Mūsdienu sievietei pietrūkst maiguma, tā zombētā sejas izteiksme, ka jāpanāk un jāpārspēj vīrietis, jāsasniedz vairāk un augstāk un labāk – reizēm pārsteidz mani pašu. Sievietes tagad izvairās no ģimenes, jo jāsasniedz tas pakāpiens, bez tā nekādi, tad nākamais… beigās apjaušot, ka sasodītā ģimene te vispār tikai traucētu un skrien, skrien. Mēs gribam spēlēt vīriešu lauciņā, bet vai mēs varam pieņemt tos pašus noteikumus. Un es te nerunāju par miskastes iznešanu un spuldzītes skrūvēšanu. Sievietei par to, ka viņa ir sieviete – reizi mēnesī atgādina cikls, reizēm tas var būt tik traucējošs, ka jāņem brīva diena. Līdzvērtīgās attiecībās tas nebūtu paredzēts. Ja saslimst bērns, viņš tomēr ilgojas mammas rūpju. Vai līdzvērtīgās attiecības sieviete varētu tikt izsista šādi no līdzsvara? Sievietes ir emocionālākas par vīrieti, vai histērija vai nejauša vājuma pazīme ir pieļaujama? Ja gribi visu to ko vīrietis, tad uz priekšu. Un es pazīstu tādas sievietes ar krampi, ar vai bez blondām cirtām un rozā blūzēm, viņas iet tā, ka mute paliek vaļā, bet pēc laika – visas kā viena sabrūk.
Un galu galā, kāpēc tad mēs dzīvojam ilgāk kā vīrieši? Jo sievietes dabā tomēr ir sevi pasaudzēt, kamēr vīrieši skrien ar zobenu pa priekšu.
Vai tiešām šīs vājprātīgās līdzvērtības vārdā mums sevi ir tā jāsadedzina? Vai pa lielam, mums to vajag?
Kādas muļķības, vismaz manā izpratnē manipulēšana nebūt nav laba iezīme sievietes uzvedībā, attieksmē pret vīrieti. Bet neskriet pa priekšu vīrietim ar āmuru, spuldzēm un citām lietām, gan ir māka. Jā, manuprāt, nav sievišķīgi uzkārt lozungu: “visu pati varu, visu pati protu!”, tas nogalina vīrišķību, vismaz deldē.
Maza piebilde, adresēta pagesalive: pirms kaut ko vai kādu nosaukt par “vājprātīgu”, ieteiktu papildināt savu vārdnīcu, precizējot trīs jēdzienus: “vienlīdzība”, “līdztiesība” un “līdzvērtība”. Iesākumā man neticēsiet – bet ieskatieties kaut vai dažās vārdnīcās, arī interneta – šie jēdzieni atšķiras, jā patiesi, atšķiras. Arī to lietojums atšķiras. Kas gan to būtu domājis?
Man sievišķība nozīmē: maigumu, patiesu empātijas spēju, sevis apzināšanos un cienīšanu kā sievieti, tas ir kopjot savu veselību un rūpējoties par ārieni, dvēseles tīrība (katras pašas ziņā, kā atrast veidu kā uzturēt domu, izjūtu tīrību). Tikai sieviete var uzturēt mājas pavardu siltu, padarot dzīvesvietu par mājām, kur vienmēr gribas atgriezties pašai, vīrietim un bērniem. Un, jā, manuprāt svārki, kleitas, krelles, piespraudes, šallītes utt. palīdz sajusties smalki un skaisti, ļauj raisīties maigumam.
Diezgan vīrišķīgs ieraksts, starp citu, ironiskā kārtā. :) Ne jau kleitas un kurpes padara sievieti sievišķīgu…. ja iekšā nīgrs raupjums, nekādas krelles vai pat maigie vārdi to nenoslēps. (Lai gan esmu “meitene biksēs” nepiekritēja)
Pat nezinu, vai te ir vērts vēl kaut ko piebilst.
Atbildot uz ironijas ironiju – iešu ka nu es pēc saviem sievišķības atribūtiem pie kurpnieka. Būs salabojis un rīt varēs ar vieglu soli iet.
Dzindzin: Diezgan vīrišķīgs ieraksts, starp citu, ironiskā kārtā –> tas tāpēc, ka es esmu viena no tām, kas prot pati sienu pļaut, pat’ izkapti asināt, lai gan nevajadzētu. Vairākus ierakstus atpakaļ jau teicu, ka sievietes man principā nepatīk. Ar vīriešiem kaut kā viss vienkāršāk, mierīgāk, saprotamāk.
P.S. Ernest, sievišķība nav definējama, to katrs var izteikt no sava subjektīvā viedokļa. Tas, ka piedāvāju dāmām vairāk valkāt svārkus, vēl nenozīmē, ka biksēs viņas nav sievišķīgas, tikai kaut kā sanācis, ka tās agresīvās un nīgrās man apkārt valkā bikses.
Kāds cilvēks teiktu – mūždien neapmierinātas sievietes ir tās, kuras nav apmierinātas pietiekami gultā. Ja iedotu katrai pa vibratoram, pasaule būtu gaišāka!
Bet no sevis varu piebilst – šogad iegādāšos svārkus (obligāti) un tad jau padalīšos ar izmaiņām… ;)
Labsvakars visapkārt! Nupat jau tiešām kaut ko grūti piebilst tādam daudzbalsīgam korim. Bet mēģināšu.
melato: “maigumu, patiesu empātijas spēju, sevis apzināšanos un cienīšanu [..], tas ir, kopjot savu veselību un rūpējoties par ārieni, dvēseles tīrība (katra paša ziņā, kā atrast veidu, kā uzturēt domu, izjūtu tīrību). Tikai vīrietis var uzturēt mājas pavardu siltu, padarot dzīvesvietu par mājām, kur vienmēr gribas atgriezties pašam, sievai un bērniem.” Kā redzi, šāds vīrišķības modelis, kuru nupat aprakstīju akurāt tādiem pašiem vārdiem kā Tu sievišķības modeli, ir ļoti vīrišķīgs – ne ko pielikt, ne atņemt. Katrai sievietei tāds vīrietis šķistu vismaz ievērības cienīgs.
Tādā ziņā Kni ir taisnība – ne sievišķība ne vīrišķība nav definējamas – uz to arī vēlējos norādīt ar savu jautājumu. Bet tādā gadījumā ir loģiska kļūda piedēvēt sievišķībai kādus vienus atribūtus jeb pazīmes un vīrišķībai – citus atribūtus un pazīmes, ko Kni nekavējas darīt turpat un uz karstām pēdām, norādot, ka sievietei neklātos ne pļaut, ne izkapti asināt, toties valkāt noteikta veida kurpes pieklājas. Interesanti – ja sievišķība nav definējama (pieņēmums, ka to katrs raksturo subjektīvi, nozīmē tieši to pašu – objektīvu nedefinējamību), tad droši vien runāšana un dalīšana pēc šīm pazīmēm un atribūtiem ir tukša? Vai ne tā?
Vai Daniels Kreigs ir mazāk vīrietis, kad uzvelk augstpapēžu kurpes: http://www.guardian.co.uk/world/2011/mar/07/james-bond-video-womens-day , bet, no otras puses, daudzi/-as šo soli uztvers kā ļoti vīrišķīgu vai vienkārši cilvēciski drosmīgu. Tāpat Kni ar izkapti droši vien tajā brīdī nepārstās būt tik sieviete, cik viņa ir tāpat un vienmēr, lai ko arī nedarītu un nevilktu :)
melato: “Bet neskriet pa priekšu vīrietim ar āmuru, spuldzēm un citām lietām, gan ir māka. Jā, manuprāt, nav sievišķīgi uzkārt lozungu: “visu pati varu, visu pati protu!”, tas nogalina vīrišķību, vismaz deldē”. Šķiet, ka šeit nav runa par vīrišķību vai sievišķību, kur nu vēl to nogalināšanu vai deldēšanu, pasarg dies’! varu diezgan droši apgalvot, ka komentāra autore apraksta situāciju, kad divi pieauguši cilvēki (lai kāds arī nebūtu viņu bioloģiskais dzimums) nespēj vienoties par jēdzīgu pienākumu sadali mājsaimniecībā ;)
Ļoti laba piebilde par jēdzienu noskaidrošanu un ne tikai Une, bet arī un mums visiem to derētu apskatīties. Vakardien aizkadrā ko līdzīgu teica Tincii, tiesa gan vienā teikumā.
Kas attiecas uz tiem sieviešu atribūtiem – tā bija atbilde rozā brošai. Bet loģiski, ka tie papēžu zābaki mani nepadarīs vairāk vai mazāk apr sievieti. Un loģiski, ka tajā mirklī, kad es labošu krānu, es nekļūšu mazāk par sievieti. Man patiešām patīk labot krānu un spuldzes skrūvēt, izjaukt izlietnes sifonu un skatīties, vai spēšu salikt visu kopā vai ne. Tas vīrieš/sieviešdalījums nāk jau no bērnības un gluži kā autovadītāju vienā dienā nevar pataisīt par sabiedriskā transporta pasažieri (pasakiet bumeristam, ka viņš no rītdienas brauks ar Solaris autobusu… kā pasažieris :D), tā arī sabiedrību nevarēs tā vienkārši pārbūvēt un es domāju, ka arī nevajag, jo katrs cilvēks ir individuāls. Pamats ir ielikts un atspēriena punkts ir viens, labi.. vieniem šķēršļi lielāki, otriem mazāki, bet šķērslis uz kaut ko ir laba bremze. Tāpēc es arī teicu, ka nevajag nevienam neko tā “tupi” piešķirt.
Ai, mēģināju te viskaut ko vēl rakstīt, bet 73. reizes dzēsu… tāpēc, lai paliek kā ir. Ernests, nolicis emocijas malā, visu glīti saliek pa plauktiem. Gribas domāt, ka vecums un lielāka dzīves pieredze (šis ir kompliments) ir cienīgi iepļaukājusi manu jaunības maksimālismu. Paldies!
‘o, kāda laba diskusija šimrītam. Es tik varu piemetināt, ka komunicēt vajag atbilstoši saprašanas līmenim, nu ko tur sapņot, sūrā islāmvalstīs ar maigumu sievieštiesības nepanāksi, panāksi rungu pa sāniem, vai nu dzelžainas tiesas vai revolūcija.
Bet Kni, manuprāt runā par veco, labo Eiropu, pie mums, paldies Tievam, katra sieviete tiešām var izvēlēties savu dzīvessveidu, vēlreiz paldies Tievam, ka mēs te vispār varam iztaisīties un šitādi te diskutēt, pavisam atklāti un nebaidoties.
Paldies Ernestam! Citādi es gandrīz apvainojos, ka autore rakstīja “tiesību sievietēm dot nevajag, JO viņas tak nezinās, ko ar tām iesākt”. Ļoti grūti tur uztvert pietiekami daudz ironijas, lai tas tāpat neizskatītos pēc apvainojuma bez iztēles. Ar ko “viņi” labāk kā “viņas” zina, ko iesākt ar tiesībām? Varbūt vajag visiem kā Ķīnā, kur daži izlemj, ko visiem pārējiem būs drīkstēt un ko nē? Kā lai uztver sarunas jēgu, ja puse no sarunas ir par kaut kādu aprobežotu adekvātu apģērbu un darbu sadalījumu. No otras puses, prieks, ka vismaz cilvēki par to domā, un ka ir tāds Ernests, kas runā sakarīgi un par labu sievietēm. Vēlreiz paldies!
(Tā jau man likās, ka niknai nav jāraksta.) Bet nikna es biju tāpēc, ka “pārāk daudz tiesību sievietēm dot nevajag” un “latvietim arī brīvību iedeva” nozīmē to, ka man pienāktos dzīvot dubultā apspiestībā — gan dzimuma, gan tautības dēļ. Jums tāpat. Un tas, ka viena latviešu sieviete var šitā uzrakstīt un citas piekrītoši māt ar galvām, ir bīstami. Izcīnītās tiesības nav akmenī iecirstas, robežas, ko drīkst darīt un, vēl jo vairāk, ko sabiedrība akceptē, nemitīgi svārstās. Ja tagad paziņosim, ka viss, ko vajadzēja, jau ir panākts pirms simt gadiem, kādu dienu izrādīsies, ka mēs to neesam vis pelnījušas.
Nu, un teikt, ka sievietei jābūt maigai utt., arī nav jauki attiecībā pret vīriešiem, kas arī grib izrādīt savas emocijas, bet par to jau te viens no viņiem izteicās labāk. “Dažādība ir interesantāka un labāka”, ja tā nav jāpieskaņo citu priekšstatiem par to, kādai/m jābūt sievietei/vīrietim.
>>Un tas, ka viena latviešu sieviete var šitā uzrakstīt un citas piekrītoši māt ar galvām, ir bīstami.<<
Ticiet man, viņas ar galvu māja par to teikumu, kurš viņām no teksta bija iepaticies, tieši kā Jūs sašutām par tām divām frāzēm. Es pat varu saderēt, ka neviena nemāja ar galvu par visu tekstu. Tas viss ir tieši pēc tādas shēmas, kā es apvainojos par tiem diviem tekstiem, ko salasījos. Arī par diviem trīs teikumiem, nevis par visu tekstu.
Par brīvības lietu es joprojām tā arī domāju, jo man dažu brīdi sametas kauns par to, kas šajos 20 gados ir sadarīts un cik spēcīgi ir sagrauts tas, par ko pirmajā, gan atjaunotajā neatkarībā cilvēki sapņoja un tam, kam ticēja un cerēja. Man patiešām liekas, ka ir ļoti maz ar ko lepoties.
Kas attiecas uz tiesību došanu vai nedošanu, tad, kāpēc neviens neskatījās uz šo piebildi – Visas, kuras zina, jau sen sev tādas ir izcīnījušas? Vai šo: Visas tās, kuras zina kur un kā, sen jau sev visu ir panākušas?
Tajā mirklī, kad kaut ko met pakaļ, to nekad nenovērtē. Tas nāk tik viegli. Iedodiet kādai dāmai 100 Ls. Sadzīvisks piemērs. Cik no tām šo naudu noglabās, ieguldīs un cik no tām to naudu notrieks? Lieciet viņai nopelnīt šos 100 Ls. Cik no tām pēc tam to naudu ieguldīs, paglabās un cik notrieks? Tāpēc mans uzskats ir, ka vienkārši tāpat nevienam neko nevajag dot.
Galavārdu atstāju Lienei.
Paldies visiem par dažādajiem viedokļiem. Gan tiem, kas dziļāki, gan tiem, kas emocionālāki, gan tiem, kas bez emocijām, gan tiem, kas aizvainoti. Patīkami, ka cilvēki reaģē dažādi.
visi ievelkam dziļi elpu un lēnām izpūšam, tad pasmaidām un neuztveram visu tik nenormāli nopietni. dzīve taču ir tikai spēle, bet spēlēt vajag tā, lai pašai patiktu un sevi nebūtu jālauž. tas pats arī attiecas uz puišiem :)