Savienosim vadiņus

Dažreiz varētu šķist, ka cilvēks neko nedara, taču galu galā var izrādīties, ka viņš vienkārši nerāda vai arī nestāsta par to. Elementāri, vai ne? Atrādīšanās laikmetā, kad “rādīt, parādīt, paziņot” ir ikdienas mantra. Nu tad rādīs ar. Vismaz mazliet, lai jums nesāktu šķist, ka virtuvē vairs nekas nenotiek.

Elīnas rota jau kādu brīdi ir ieguvusi to skatu, kāds tai ir jābūt. Šī ir vēl viena no tām divām reizēm, kad patiesi lepojos ar sevi, ka esmu saņēmusies kaklarotu pabeigt līdz galam, neapstājoties pie mirklīgajām grūtībām vai arī iedomām par tām.

Metāliskās daļas nācās meklēt kādu laiku, jo esmu kritiska pret to, ko var dabūt, bet sūtīt kaut kur kaķi maisā arī nav vēlmes. Man patīk taustīt, tur neko nevar padarīt. Aptaustīt un sajust.

Rotas stiprinājumiem izmantotas nerūsējošā tērauda detaļas, savukārt aukliņas – ādas.

Lai saprastu, kā rota valkājas un vai nav nepieciešami kādi labojumi, uzlabojumi, kā arī lai uzzinātu, kā uz to reaģē apkārtējie, mēdzu katru rotu vienu reizi atrādīt, pati to uzliekot.

Man ir jājūt un jāzina, ko cilvēkam atdodu, līdzi “iesaiņojot” kādu jau saņemtu sajūsmas saucienu un gaišu domu.

Elīnai vienmēr tikušas īpašas rotas un ceru, ka šī viņu rotās godam arī šoreiz.

Lai silti, mīļi un priecīgi!

Published by

Kni

Love yourself more

4 thoughts on “Savienosim vadiņus”

  1. Man patīk kā tev izskatās :)
    Šorīt iekāru kaklā tavu ziloņbērnu ar taurīšausi…nezinu vai likumsakarīgi, bet atnāca arī vēstule :) (viņš vienmēr man kaut ko atnes, kad iekaru kaklā!) Un es tagad dīdīšos līdz svētdienai ;)

Leave a Reply