Kni virtuve

love yourself more

Sens top jauns

Svētdiena kā jau svētdiena. Pēc ilgiem laikiem ievēroju senas tradīcijas un pēc pusdienām mazliet nosnaudos, ieritinājusies krēslā pie televizora F1 formulām riņķojot fonā. Neskatījos, tikai klausījos vācu valodu. Acis krita ciet. Bet tagad šīs i negrib krist un miegs nenāk.

Tad par to vintage pasākumu, kas notika šajā sestdienā Spīķeros Dirty Deal Cafe telpās. Pēc skaita jau trešais. Tā kā neesmu ievērojusi tradīcijas un šajā reizē man nebija bildējamā, ar ko paskraidīt apkārt, lai iemūžinātu atmosfēru, tad nāksies samierināties tikai ar mazu pastāstiņu. Ja kāds vēl nevienā no šiem pasākumiem nav bijis, mīļie, ir pēdējais laiks! Domāju, ka tuvāko dienu laikā tiks noskaidrots, kad tad būs 4. pasākums, tāpēc neguliet un spicējiet ausis.

Par sajūtām.
Sajūtas kā sajūtas. Jau pašā pirmajā pasākumā jutos kā zivs ūdenī, lai gan daudzus no tiem cilvēkiem, kas piedalījās, redzēju pirmo reizi, taču nepameta sajūta, ka visi ir savējie. Savējo sajūta ir tāda īpaša, Tu jūties pieņemts barā un neviens neskatās uz Tevi kā uz orbītā apmaldījušos objektu. Ja pirmajā tirdziņā vēl valdīja tāda kā atturība, tad par trešo droši varu teikt, ka tagad bija jāskatās, ka tik kādu neatstāj nepasveicinātu :D
Muzikālais pavadījums vienmēr ir īpašs un brīdī, kad biju noskatījusi svārkus, par kuriem vēl joprojām nevaru izlemt – apgriezt īsus, vai uzstiept augstāk un valkāt kā kleitu, atskanēja dziesma par to, ka vienkārši jāsaka “JĀ!” Smējos gardi un bodniece smējās līdzi.
Kā noteikt to, ka man patīk tas, ko pielaikoju? Es sāku dejot pat tad, ja mūzika nesakan.

Tirgotāji.
Šis nu ir vienīgais, par ko varētu pamētāt akmeņus tajā dārziņā. Par daudz! Ņemot vērā, ka pasākums pamatīgi uzņem savus apgriezienus, bet telpa lielāka nekļūst, tad kā pasākuma apmeklētāja varu teikt, ka bija par daudz vai arī vienkārši – vietas par maz. Cilvēku pūļi bija tādi kā viļņveidīgi. Iesmēju, ka sajūtas tādas, it kā pie DDC būtu piebraucis autobuss un izlaidis pasažierus laukā. Tad visi “ekskursanti” izskrien cauri ekspozīcijai un prom ir. Pēc tam loģiski atbrauc nākamais autobuss ar citiem ekskursantiem. Nogurdinoši, taču tik un tā svētki!

Par pirkumiem.
Tātad! Bilžu gan vēl nav, bet mēģinšu laboties rītvakar un tad arī šeit pievienošu klāt foto. Kā jau teicu, tiku pie svārkiem, par kuru pielietojumu vēl nevaru izlemt – būt īsiem svārkiem vai tomēr kleitai.
Pirkums numur 2. Zābaki. Gaiši. Žēl, ka nav uz augstiem papēžiem :D bet tik un tā pavasarim ļoti pat derēs.
Pirkums numur 3. Nu dzīvnieku tiesību aizstāvji un zaļie varēs mēst man ar sarkanu krāsu piepildītiem maisiņiem vai baloniem. Tiku pie tāda kā apmetnīša, kuru šajās pavēsajās dienās izmantoju kā apkakli. Mīksts un silts bezgala. Man nav ne jausmas, kas tas par dzīvnieku, taču tā sniegto siltumu un pūkainumu novērtēju ļoti. Pieķēru sevi šodien bodē, kad pētot, ko ēst vakariņās, biju sākusi apkakli paijāt. Tik mīksta!

Tā lūk, biedri un biedrenes! Ja nebijāt, ļoti žēl, taču ko nu par to. Jums noteikti vēl būs iespējas. Ne viena vien.

P.S. Sveicu hokeja līdzjutējus ar Dinamo izcīnīto uzvaru! Jau tagad jūtu, kā kolēģis Roberts rītdien čukstēs :D :D :D jo balss būs nobļauta.

  • Kase saka:

    Un atdzīvojās apkakle.
    Un tad, kad ausa rīts,
    Uz pakaramā mētelis
    Bij skrandās saplosīts.
    /M.Z./

    Pilno versiju – pēc pieprasījuma ;-)
    Zaļu un tiesību aizstāvji – nenovēlama kompānija… :-D

    15/03/2010 at 00:54
    • Kni saka:

      labs!
      Es domāju, ka neatdzīvosies, jo nav tai ne kāju, ne degunteļa.. tādam solim laikam es vēl neesmu gatava. Šo uztveru mazliet kā auduma gabalu. Siltu un mīkstu.

      Ja sākšu domāt tādās kategorijās, gaļu vairs ieēst nevarēšu, bet man garšo. Ja pastāstīšu, kā tēvam līdzi zvejot biju, daudzi i zivis neēdīs.

      P.S. Man lūdzu pilno versiju.

      15/03/2010 at 01:00

Leave a Reply