Kni virtuve

love yourself more

She’s a spy 2

Murr mani vakadien nosauca par huļiganku, taču zināju, ka tas drīzāk ir mīļi domāts, jo nekādas lielās blēņas es nedarīju. Mans mērķis nav un nebija iet pasmieties. Tikai izzināt.
Tad par tiem spiegu darbiem.

Ar plastikošanu nodarbojos drusciņ vairāk kā gadu un viss sākas pavisam nejauši aiz ziņkārības un vēlmes taisīt dzīvnieku figūriņas (ieraudzītas žurnālā), kuras līdz pat šim brīdim tā arī neesmu uztaisījusi. Uz nevieniem kursiem (ja neskaita vienu individuālo nodarbību pie Līvas Rudzītes) neesmu bijusi un izglītoju sevi pati.
Pirms kāda laika, klejojot interneta ārēs, uzgāju informāciju par plastikošanas nodarbību, kuras piedāvātā cena likās pat ļoti pieņemama un, tā kā ļoti interesēja, kā tad rodas šodienas jaunie plastikotāji, nolēmu iet izlūkos. Pieteicos nodarbībai, vien piebilstot, ka man jau ir šādas tādas zināšanas, taču ļoti labprāt gribētu piedalīties, jo līdz šim kursu pieredzes man nav. Autodidakts, tā teikt.

Ieliku somā gumijas cimdus (spiegi taču strādā cimdos =), mitrās salvetes un biju gatava nodarbībai. Šie divi atribūti palīdz darbu veikt tīri un pateicoties tiem pēc cepšanas izveidotajām lietām nav nepieciešami gandrīz nekādi pielabošanas darbi.

Par nodarbības norisi.
Katrs nodarbības dalībnieks (manā gadījumā gan bija tikai dalībnieces) saņem darbam šādus rīkus:
1. pamatne veidošanai
2. asmenis griešanai
3. rullītis
4. nazis
5. šablons (lai vieglāk izgriezt vienādas formas plāksnīti)
6. izdrukātu materiālu ar drošības noteikumiem un pāris shēmām cane (trubiņas) veidošanai

Starta komplekts ir pietiekošs, taču es būtu vēl sagādājusi mitrās salvetes, kā arī papīra dvieli, jo šīs divas lietas ir ļoti svarīgas, ja plastikotās vēlas tīrus darbus un nevis sašmulēta paskata lipinājumus. Darba virsma periodiski IR jānotīra un sarkanā krāsa (kā arī citas košās krāsas) atstāj “pēdas” gan uz plaukstām, gan rullīša, gan pamatnes.

Sēdēju klusu un neko nebildu, jo es taču biju atnākusi vērot un skatīties, kā cilvēki mācās, nevis plātīties ar to, ko es jau zinu. Atcerējos, ko man Rudīte bija teikusi par roku veiklību, proti, pārlieku nezīmēties un vienkārši darboties. Tā arī darīju un neizrādīju, ka protu daudz vairāk, lai neizjauktu eksperimentu.

Kopā bijām deviņas (ieskaitot jaunkundzi, kura tad sniedza paraugdemonstrējumus un vēl manas Murr draudzeni, kura gan mani neatpazina :D Fūūūū… lai gan pirms ne tik ilga laika mūsu Avotu ielas rezidencē sēdējām pie viena galda un spriedām par lietu unikalitāti. Pieļauju, ka matu griezums un brilles bija darījušas savu). No malas gan izskatījās, ka neviena no šīm meitenēm ar plastikošanu tālāk nopietni nedarbosies. Jā, sava prieka pēc, bet neko vairāk, taču man tomēr likās svarīgi pastāstīt (un tas bija tas, ko jaunā skolotāja neizdarīja) par to, kā panākt, ka veidotais darbs ir tīrs un estētisks. Saprotu, ka visā šajā procesā ir viens liels BET, uz kuru atbildi es nezināju un nezinu vēl joprojām – ar kādu mērķi katra no meitenēm un divas manas mammas vecuma sievietes bija nākušas?

Vienīgā no meitenēm darbojos cimdos, jo tā esmu pieradusi un citādāk vairs neprotu. Jaunā skolotāja gan paziņoja, ka viņa cimdos nekad nestrādājot – ne gleznojot, ne veidojot ar plastiku, jo tā nevarot izjust materiālu. Varbūt =) Es izjūtu un mani darbi ir tīri. Viss atkarīgs no tā, kādus cimdus izvēlas un cik atbilstoši tie katram plastikotājam. Likās arī mazliet dīvaini, ka pati skolotāja izteicās, ka no plastikas jau tikai tādas dāvaniņas uz Ziemassvētkiem vien var taisīt.. neko tādu gan citādi ne.. (joprojām klusēju)

Ja pirmo uzdevumu veicu diezgan nevērīgi, tad otrajā tomēr atļāvos izmantot roku veiklību un sveci zem pūra neglabāt. Esmu taču samaksājusi par nodarbību un izveidoto varēs ņemt uz mājām. Kāpēc gan nepacensties? Tā nu izveidoju pērles krellēm un mazītiņus auskarus. Simpātisks komplekts vasarai varētu sanākt. Pērles sanāca gludas, tīras un taustei ļoti patīkamas. Krāsu toņi varbūt tādi man netipiski, taču tam nepievērsu uzmanību.

Pozitīvi ir tas, ka jaunā skolotāja tomēr paseko līdzi, kas un kā kuram sanāk, taču man tomēr pietrūka tādu mazo padomu, kurus savukārt savulaik sanēmu nodarbībā pie Līvas. Esi atnācis mācīties? Tevi tas viss interesē? Tev ir kaudzēm jautājumu? Stāsti!
Vēl arī apsveicami ir tas, ka katram tomēr ļauj brīvi darboties, neuzspiež krāsu izvēli un ļauj variēt ar ornamenta veidošanu.

Lieta, kas man ļoti nepatika, bija attieksme pret drošības jautājumiem. Tiesa gan tie uzdrukāti uz lapas un katrai plastikotājai tiek iedoti, taču tās runas, kas notiek telpā, ir galīgi garām. Polimērmāls nav nekaitīgs materiāls. Tā ir ķīmija un noteikti ir cilvēki, kuriem tā masa izraisa paaugstinātu jutīgumu. Un, ja materiāls ir nekaitīgs, tad kāpēc plastikošanas laikā nedrīkst likt pirkstus mutē, ēst un grābstīties gar seju un berzēt acis? Labi, ir lietas, kuras arī es daru tā, kā man ir ērtāk un pret dažu drošības noteikumu pieveru acis, bet tā daru es! Tām meitenēm, kuras pie manis ir bijušas mācīties, izstāstu to, kā nedrīkst darīt un nesaku.. nu tā jau tikai ārzemēs.. pie mums jau tā neviens nedara. Pie mums jau neviens elpceļu aizsargmasku nelieto, kad slīpē plastikas pērles… Neviens? Es lietoju! Ja Tu dari kaut ko tā, kas gluži neatbilst drošības noteikumiem, tad neplāties ar to. Tev priekšā sēž 7 cilvēki, kuri neko nesajēdz no tā un ir svarīgi viņiem parādīt to, kā nedrīskt darīt, nevis stāstīt to, ka tā ir noteikts, bet tā neviens nedara. Tas, ka šobrīd nav veselības problēmu, nenozīmē, ka tādas nevar rasties pēc 10 gadiem. Šeit spilgti atspoguļojas latvieša īstermiņa domāšana – nu.. es jau gadu tā daru un man nekas nav. Jā, tagad nav, bet nav garanta, ka nebūs pēc 5 gadiem.

Secinājumi:
Ir ļoti feini, ka tomēr par salīdzinoši nelielām naudiņām ir iespēja pēc darba aiziet radoši padarboties 3 stundas. Nervi nomierināti un prieks par taustāmo rezultātu. =)

Secinājums, kas attiecas tikai uz mani:
Ja pirms tā gada, kad tikai sāku darboties, es būtu sākusi ar šādiem kursiem, es nekad nebūtu tur, kur esmu tagad.
Tas nenozīmē, ka uz kursiem nav jāiet, taču, ja gribas ar lietu nodarboties nopietni, papildus jāmācās un jāpēta pašam. Ilgu laiku sākumā pētīju internetā atrodamās shēmas, lasīju un izzināju. Zināšanas, kuras cilvēks ieguvis un atradis pats, manuprāt, ir paliekošākas nekā tās, kuras ar karoti iepilinātas. No sērijas – tagad nerakstiet, es pateikšu, kad jāraksta!

Pieteikšos ka nu labāk uz kādu meistarklasi pie Līvas =) … lai gan ir interese patestēt arī citas nodarbības :D
Iekš foto vakardien paveiktais 2.uzdevums.

Atvilktne: Kni.stāsts
  • Gaisma saka:

    Interesants raksts :) Vai būs arī citas testa nodarbības?

    18/02/2010 at 10:34
    • Kni saka:

      Pagaidām grūti pateikt, taču pieļauju, ka aiziešu izmēģināt gan. Redz, tie piedāvātie nodarbību laiki ir ļoti neizdevīgi un tos ir grūti savienot, ja strādā. Parasti nodarbības sākas piecos vai pussešos. Tad sanāk atprasīties.

      Katrā ziņā es nenoliedzu, ka aiziešu uz vēl kādu radošo darbnīcu papētīt =) (ja mani laidīs iekšā) Interesanti redzēt to otru skatu punktu, to posmu, kuru savā radošajā izaugsmes periodā esmu izlaidusi.

      18/02/2010 at 10:38
  • Tincii saka:

    ak redz, kā! Nu, mis Mata Hari :p
    Varbūt Tev pašai vajadzētu kursus vadīt? Galvenais, tikai nedalies ar savu īpašo know-how, lai neviens nekopētu zīnoļus.

    18/02/2010 at 12:40
    • Kni saka:

      Tincii, nevienam, kas ir pajautājies nākt pie manis uz māju paplastikot, neesmu atteikusi. Kā nu man sanāca, var jautāt tām jaunkundzēm.

      Cita lieta ir draugu skumjā pieredze par to, ka jaunais censonis bieži vien tik ļoti iespaidojas un nespēj atrast sevi tajā visā, ka sāk darināt pakaļ.

      Tāpēc kursus nevadu, bet ciemošanos neatsaku. Cilvēks, kuram patiešām ļoti gribēsies darboties, atradīs savu ceļu pie šīs nodarbes. Man gribējās, es atradu, nezinu iemeslus, kāpēc lai citiem nesanāktu. Informācijas ir tik daudz, tik ņem, apstrādā un audz!

      18/02/2010 at 12:51
  • em saka:

    par tiem kursiem un vēlāko pakaļdarināšanu drusku dīvaini. visi, kas mācījušies kādā dizaina vai mākslas skolā (man rozīši un tie daži mēneši aķenē), zina, ka viss, ko esi darījis ar pasniedzēja atbalstu un skolas uzdevumā, patiesībā tev nemaz nepieder. par to arī daudz tika diskutēts. vai kā tam komiksu supertvaroņa zīmētājam – viņa tēli tagad pelna miljonus, bet neko darīt, izdomāja tos pēc savas darbavietas pasūtījuma (par šito nesen biaj rakstiņš etsy blogā). domāju, šo pašu principu vajag saglabāt kursos un varbūt pat kāda konkrētāka dizaina ietvaros parakstīt līgumus vai ko tādu.

    vispār ļoti patīkami, kā tu par to kvalitāti peries. tas ir nepieciešams, ļoti nepieciešams. zinu, foto jomā baigi plūcās, un tur ir tie daži profesionālie fotogrāfi, kas arī skaidro un komentē. jo ir jau tiešām traki, ka katrs, kuram tikusi rokā spoguļkamera, rīko fotosesijas un iekasē maksu(!!!) par savu, es atvainojos, klajo neprofesionālismu un bezgaumību. žēl, ka rokdarbiem nav tāda aktīva korifeja, hehe. vismaz es nezinu tādu.

    bet jāraksta ar visiem vārdiem un uzvārdiem! lai tavus komentārus var izmantot arī tīri praktiski un izziņai. lai es nesamaksātu par sliktajiem kursiem nejaušības pēc. ;)

    un nobeigumā ļoti iedvesmojoša lasāmviela tādiem kā man, kuri ir klasiski dropauti ar nenoformulētu darba nosaukumu utt. :
    http://robertogreco.tumblr.com/post/259812324/secrets-of-a-buccaneer-scholar

    hehe

    18/02/2010 at 14:06
    • Kni saka:

      Tagad jau uz visām lietām to var attiecināt, jo mirklī, kad viss viesiem kļūst pieejams, tad tas kaut kādā ziņā noplicinās un zaudē burvību, taču nav ko ņemties. Ir jāiet tālāk, pašam jāattīstās un jāpilnveidojas. To arī taisos darīt. Un Tu jau arī tā dari un tas priecē ļoti! Starpcitu, komplimenti par filca trifeļkrūmiņiem un karotājlāci! Smaidīju ļoti.

      Kas attiecas uz saukšanu vārdā, es nezinu, vai to vajag, jo cilvēki, kas tur iet, viņi jau to kvalitāti ņem tādu, kādu viņiem dod un viņi vēl nezina, ka var citādāk. Viņiem tā ir labi. Iedomājies, kāda no viņām vakardien sajūsmā aizgāja mājās un rādīja mājniekiem, cik tas lipinājums ir foršs! Es negribu cilvēkam atņemt to sajūtu. Paskatījos, izvērtēju, paņēmu sev pieredzi par to, kā nevajag darīt un miers. Man ir TIKAI viena gada pieredze un tas nav daudz. Tas, ka esmu paspējusi pamatīgi paaugties pa šo gadu, ir forši, taču priekš lielā ērgļu bara es tik un tā vēl esmu zvirbulēns. Vēl daudz jāmācās un daudz jāpēta.

      Par sliktiem es tos arī neņemos nosaukt, jo nezinu, kāds ir to mērķis. Iepazīstināt ar materiālu, ļaut papļeckāties vai reāli iemācīt taisīt kaut ko. Katrs cilvēks uz tiem gājies ar savu mērķi, par kuru man nav ne mazākās nojausmas un es jau nevarēju pajautāt, klau, meitēn, nu kāpēc Tu atnāci! Tā būtu šaušana pār strīpu!
      Un jā, kad sāku darboties, es jau ar nedomāju, ka viss aizies TIK TĀLU :D

      18/02/2010 at 14:38
  • em saka:

    protasm, es tev piekrītu. bet vārdu saukšana jau nav nekāda linča tiesa. tā slepenība ir nevietā. ar domu – palīdzēt augt un uzlaboties, nevis nicināt un iznīcināt. domāju arī, daudzi tos kursus tā nejauši sāk vadīt, jo draugi grib mācīties, utt., paši tādā sākumstadijā bieži vien ir. un tas nav slikti, ļoit labi. tikai vajag pareizo attieksmi. man šķiet, latviešiem (un to es spriežu pēc sevis, pēc savu dresējamo dēmoniņu cirka) ir tāda aizdomīga attieksme pret visu un visiem, cenšās pēc iespējas stabilāk iebetonēties ierakumos un cīnīties ar to lielo, nezināmo ienaidnieku. ;) un kursi, patiesība pat jebkādas kvalitātes, kaut ko tomēr iedod, īpaši, ja tās interešu sēkliņas iekšā ir sākušas dzīt asnus. tāpat lielā noslēpuma atklāšana vienīgi pašu rakšanas vaina, bet noteikti palīdz, kaut kādu negaidītu virzienu pēkšņi parāda, utt.

    savukārt tas, ka darot sev sirdij tīkamas lietas, var visātrāk iemācīties lidot, hehe, ir pierādīts fakts, tur nav ko daudz plānot un spriest, kas ir pareizi un ko citi domās.

    18/02/2010 at 15:07
  • Birokraac saka:

    Es kā pilnīgs autodidakts izjūtu vēlmi paspēlēt spiegu šādā veidā. Tīri aiz ziņkārības cik tālu esmu un vai es protu labāk, nu lai palutinātu savu pašapziņu, vai arīdzan, lai iegūtu tomēr ko jaunu. Bet nu es apbrīnoju tavu štirlica mieru – zinot savu raksturiņu visticamāk būtu sabļāvusi uz vadītāju :) un notēlojusi pārgudrīti (kā es ienīstu šo savu nespēju turēt mēli aiz zobiem, kad vajag un nevajag). Tomēr te piekrītu Em „jo ir jau tiešām traki, ka katrs, kuram tikusi rokā spoguļkamera, rīko fotosesijas un iekasē maksu(!!!)”. Zinot to dažu cilvēku darbus un to, ka viņi pasniedz citiem – nu nezinu, ja tavos darbos ir iesācēju kļūdas manāmas, ko tu vari iemācīt citiem? Iet taču tādēļ, lai tieši izvairītos no kļūdām.

    Un par to Know How – tā pārsmējos, kad nopērkot grāmatu Zulu inspired beadwork tur tomēr galvenais knifs nav atstāstīts un attēlos redzamās rotas nav iespējams atdarināt. Bet ja ir grāmata, kurā ir perfekti izklāstīta metode, tad visticamāk to zinās visi un atkal jau nebūs labi :). Kā zinātnieks varu teikt, katrā laboratorijā ir savas in-house metodes, kurās lai aparāts strādātu tam iesprauž zobu bakstāmo :D :D :D

    18/02/2010 at 16:55
    • Kni saka:

      Nu nemaz jau tik viegli nebija to muti turēt, bet saproti, ja es būtu sākusi izrunāties, viss mans eksperiments būtu vējā. Kad vajag, es patiešām spēju savaldīties un saglabāt vēsu prātu. Loģiski, ka man likās stulbi tie komentāri par drošības noteikumiem “bet Latvijā jau neviens tā nedara”… kā arī es zinu, ka mazajās krāsniņās tie sildelementi ir tādi, kā ir un, ka tuvāk tiem ir augstāka temperatūra, bet tomēr neņēmos meiteni mācīt, ka tā nevajadzētu likt. Biju jau pietiekami izcēlusies ar saviem cimdiem un priekš iesācējas pārāk akurātajām pērlēm.
      Es arī neko neteicu mirklī, kad neizceptā mālā tika stiprinātas metāla nagliņas auskariem un meitene piebilda, ka tur jāskatās.. iespējams, ka turēsies. Nu bet loģiski, ka tā nagliņa tur neturēsies. Cep, kā gribi, NETURĒSIES. Ir izmēģināts un vienīgais risinājums ir piepalīdzēt ar superlīmi. Tas pats ir ar saspraudi. Nu neturēsies tā vienkārši piecepta. Zem metāla detaļas māls paliek īpaši gluds. Mazliet spēka un saspraudes aizmugure ir nost. Tu tuu =)

      Tā par sīkumiem es varētu stāstīt ilgi, bet tas nav vajadzīgs, lai taču cilvēki darbojas. Kad pirksti aizņemti, mazāk glupīgu var sadarīt.

      … in-house metodes (ļoti labs apzīmējums)!

      18/02/2010 at 21:07

Leave a Reply