Kni virtuve

love yourself more

Sievišķīga ņemšanās. Kārtējā.

Es nebūtu sieviete, ja nebūtu sev izdomājusi neesošus trūkumus, turklāt vēl ja arī nebūtu pati varonīgi apņēmusies ar tiem cīnīties. Tā arī šogad, pavasarim tuvojoties, izdomāju, ka sev nepatīku nevienā acī un nolēmu vērst visu par labu, jo plāns bija un ir gluži kā vērsītim sarkana lupata acu priekšā. Šis nav labi, tas nav labi, ja to, kas nav labi, nevar tā īsti redzēt, tad rokā jāpaņem lupa un jāpapēta, jo, kā zināms, palielināmais stikls pat knišļa lieluma problēmu padarīs mazlietiņ saskatāmāku.

Katru reizi svīstot vai mokoties pirmo grūtību priekšā, domās atgādināju sev, kādēļ to visu daru. Pēc tam tajās pašās domās krietni nosmējos par sevi un turpināju darboties. Labi, ka domas arī paliek domas un, nepalaistas laukā pa muti, tās neviens neuzzina.

Liekas, ka vakardien mans plāns piedzīvoja kulmināciju un šodien, kad lasīju mantas sporta nodarbībai, palūkojos spogulī un tas, ko es redzēju, bija nosaucams vien pa slāvu modei. Rokas, pēc vakardienas skaistuma procedūras (lasi, kaucu sāpēs un domāju, paldies, otru ķermeņa pusi es pati :D), kas iespējams bija par stipru, izskatījās „eсли бьёт – значит любит”. Tad nu es kārtējo reizi domāju: nu kāpēc es sevi tā moku un nodaru sev sāpes kaut kāda mērķa labad? Nu kāpēc? Vai man tiešām to vajag? Un vai es tiešām pēc tam jutīšos labāk? Tik daudzi jautājumi vakardien burtiski vai lidoja virsū un es domāju, cik tomēr mēs esam trakas. Paciešam sāpes, pēc tam priecājamies par rezultātu un, kas iespējams pats trakākais, pašas piesakāmies uz nākamo procedūru. Vai šis sāpju posms ir paredzēts kā atgādinājums, ka tā sevi nolaist nevar? Vai tas ir tāpat kā mazs bērns piešauj pirkstu karstai tējkannai, vai arī izdomā skatīt Rīgu un saldētavas metāla plāksnei piešauj mēli :D Starp citu, es tieši tā arī bērnībā izdarīju :D. Vai tās sāpes ir kā atgādinājuma sarkanais karogs?

Bet citādi viss ir labi. Patiešām labi un es sevi ļoti, ļoti mīļoju ar visiem izdomātajiem trūkumiem.

P.S. Ja kādam nepatīk šis vārds „mīļot”, tad tā ir jūsu problēma. Mīlēt, tas ir kā ar cirvi šķaidīt, taču „mīļot” glāsta, aijā, paijā un dāvā siltumu.

P.S.2. Vēl brīžos, kad rokas nolaižas, bailes piemetas, atceros, kā Une man teica: sieviete, saņemies! Tik daudz darba ieguldīts :D Paldies, Tev, Une!

Foto: gaylordhotels.com

Atvilktne: Kni.nieki
  • Zvejnieks saka:

    Pazīstu šo sajūtu :) To iepriecinājumu pat vairāk dod nevis pats rezultāts, bet apziņa – re, kā es varēju! Izturēju!
    Tas ir tas pats kas velomaratona braucējam priecāties par iekļūšanu finišējušo ceturtajā simtā. Štrunts par tiem, kas bija ātrāki, toties pusotrs tūkstotis atstāts aiz muguras. Un ne jau bez cīņas!
    Turies, Kni! Nožēlot ir vērts tikai to kas nav mēģināts! Vienīgi vai tik tā lupa Tev šoreiz nav mazliet par stipru gadījusies? Zini, kas par daudz, tas par skādi ;)

    27/04/2011 at 23:37
  • Mēnessmeitēns saka:

    Nu uz vienam sapem es neparakstishos pat, ja man solis muljonu – padushu epilacija ar epilatoru! :)

    27/04/2011 at 23:53
    • Signe saka:

      manā gadījumā bikini lai ar karsto vai auksto vai da jebkādu vasku taisa veči paši :) bet pēc šodienas izsmiešanās par šo lielisko gabaliņu nekas cits man neatlika kā pierakstīties uz regulāro tēju vai kafiju e-pastā :) thanks again :)

      28/04/2011 at 10:05
  • Gicha saka:

    Lūk, šo es nesaprotu – kāpēc sevi jāmīl, darot sev pāri, ja tas nav veselības vai dzīvības vārdā? Jā, jā, skaistums prasa upurus, bet, te, nu, piekrītu Zvejniekam – ja jau jāņem lupa palīgā, tad par daudz… :)

    28/04/2011 at 10:08
    • Kni saka:

      Zvejnieks par lupu lielumu runāt nav tiesīgs, jo ne reizi nav mani redzējis dzīvajā. Viss ir tikai izdomāts pieņēmums. Internetā redzētajās bildēs savu viedokli balstīt nav labi, turklāt, ja to ir tik maz un vēl novecojušas.
      Nezinu, kāpēc publika sāka runāt par vaksācijām, jo es runāju par masāžu :D
      No masāžas zilumi, mīļie, no masāžas.

      Bet vispār, kā jau mēs izrunājām, ja atmet visus tos “dailes vārdā”, tad man jāstaigā sirmai, noaugušai un vēl ar ļumīgu pakaļu.. :D :D :D diez vai es tādai sevis mīlestībai esmu gatava. Man patīk mazliet sevi mocīt. Tad es jūtos dzīva un sports, lai cik mokošs, ir viena VARENA ŠTELLE.

      28/04/2011 at 17:34
  • Ilziite saka:

    :) Šito lasot man ienāca prātā viens riktīgi labs atklājums, pavisam netīšs..

    Cik zinu (jo pati pēc briesmu stāstiem mēģināt tiešām baidījos), pēdējā laikā tik populāri ir tikt vaļā no celu-briesmoņa ar medus un pliķēšanās palīdzību.. Meičas dažos portālos pat sacenšas, cik nu stipri un daudz var pērienu paciest..
    Un tad vienā tai jomā zinošu cilvēku sanākšanā uzzinu, ka medus ir gan labu labais līdzeklis, bet per tās meičas sevi par citiem, ne celu-grēkiem. Jo lai procedūra būtu efektīva (un nesabojātu ādu), nepieciešamas daudz maigākas kustības, daudz lēnākas un daudz vairāk mīlestības, un tad ar tik katru otro dienu..
    Tad gan nopriecājos, ka mīlu sevi pietiekoši, lai dabiski noprotestētu šādu pēršanos un pagaidītu pareizās info parādīšanos manā dzīvē!!
    Tāds lūk stāstiņš man iz sērijas – Skaistums prasa upurus (bet ne tik lielus, kā mums “gribētos” par skaistuma upuriem pataisīties).

    28/04/2011 at 11:38
  • Liene saka:

    zini, man liekas, ka dažreiz pietiek tikai ar apziņu, ka Tu dari un dari sevis labā :) un tas tā mazliet paceļ pāris mm virs zemes, vismaz mani! :))

    28/04/2011 at 21:51
  • Zvejnieks saka:

    Pag, par sportu viss tā kā būtu skaidrs – štelle varena, par medu arī – skarbajām meitenēm saldas lietas labāk nepiedāvāt ;) bet es īsti nesapratu – kāpēc noteikti ir jābūt nomasētai zilai? Skriešana nepalīdz? Vai tieši mocības ir tās, kas piešķir pasākumam šo iedomāto vērtību un uztur dzīvu amazones tēlu pašas acīs? Nu neticu, ka ir tikai viena metode kā tikt līdz rezultātam. Tev vienkārši ir pagadījies izvēlēties to sāpīgāko. Pat Everestā var uzrāpties no dažādām pusēm.
    Nu, bet labi, tikušies dzīvajā neesam, ja tās bildes melo un svars Tev krietni pāri simtam, tad ņemu savus vārdus atpakaļ. Drīksti mani nosaukt par cūku, bet tikai vienu reizi :P

    29/04/2011 at 00:58
    • Kni saka:

      Tava koķetērija šeit ir nevietā.

      29/04/2011 at 06:24
  • blūberijs saka:

    Kad atklāju šo blogu, sākotnēji ar interesi lasīju ierakstus, pētīju ziloņus (tiešām skaisti). Bet tagad šis blogs ir pārvērties par autores dienas ritma izķidāšanu un trūkumu uzskaitīšanu. Autori nepazīstu, bet ļoti viegli saklausīt mazus sos izsaucienus. (Tu atradīsi to, ko meklē)
    p.s. Priecājos reizēs, kad ieraudzīju, ka šis blogs ir nr.1. Bet tagad pats pirmais ir Palagu stāsti. Ko lai saka, tur vismaz neviens neafišē, ka vajag cīnīties ar zobiem un nagiem, lai viens mūžīgi būtu viens.
    tas tā, manas pārdomas. Ceru drīzumā lasīt ko sulīgi labu (kā sākotnēji) un skatīt vēl neredzētus ziloņus.
    :)

    29/04/2011 at 11:50
    • Kni saka:

      Blūberij, manī nav spēka radīt katru piektdienu, sestdienu un svētdienu, kamēr jūs visi izklaidējaties un atpūšaties. Ja man sāk raustīties acs nervs no pārpūles, droši vien sevī ir jāieklausās, bet kam tas interesē?
      Paldies Tev par viedokli un kritiku, bet tas ir mans blogs, privāts blogs un es to veidoju pēc sajūtām. Tieši tā, kā es tajā brīdī jūtos. Nevajag tik daudz interpretēt un meklēt to, kā nav. Ar kādu jau man te sanāca neglīta saķeršanos par tēmu “nevajag izfantazēt manī to, kā nav”. Arī es esmu cilvēks un arī man ir trūkumi un arī es par tiem gribu parunāt. Žēl? Vieni raksta tikai par ēdienu, citi tikai par pamperiem, citi par katastrofām, palagos par seksu..

      Turklāt visu, ko es te daru, es daru sev. Ja kāds var paņemt kaut ko no tā, lūdzu! Ņemiet, cik variet, bet es nepielāgošos. Drīzāk savilkšu visu kopā un izbeigšu, jo pēdējās dienās tieši uz to viss arī iet. Sakritība ar pagājušo gadu? Varbūt jau tad visam vajadzēja pielikt punktu. Ja būtu manos spēkos, es labprāt tajā listē vispār neparādītos, bet es nezinu, kā to izdarīt.

      Vēl piebildīšu, ka man joprojām ir sadaļa “runā viesis”, kurā Tu vari nākt un sulīgi izteikties, jo piedod, es šobrīd esmu aizņemta ar sevi. Iedomājies, man gribās laiku tikai sev un es necīnos ar zobiem un nagiem, lai būtu viena. Iespējams, ka tā ir Tava kāda iekšējā sāpe, bet tas ir mans veids, kā piecelties pēc tā, kad manu dzīvi nopostīja līdz pamatiem.

      Kopumā Tu pareizi pateici: autori nepazīstu. Pie tā tad arī paliksim.

      P.S. Iesaku iemācīties iedvesmu gūt sevī. Man jūs visus nepabarot. Man arī ēst gribās.

      29/04/2011 at 19:52
    • Mēnessmeitēns saka:

      Mani vienmēr pārsteidz tas, kā lasītāji uzskata kā loga īpašniekam jābūt tādam, vai citādam. Ir jāraksta tikai un vienīgi tā, kā citiem gribās. Diemžēl dzīve neaprobežojas tikai ar seksu (par palagu stāstiem) vai stāstiem, ir arī privāta dzīve, bet to lasītāji nereti nesaprot!!!

      04/05/2011 at 14:19

Leave a Reply