Man jau patīk, ka ir sarežģīti, ka mazliet jāmokās, ka neizdodas ar pirmo reizi, ka jābūt pacietīgai, ka tikai vienu sīkumu, liekot pie otra sīkuma, var tikt pie kaut kā pamatīga. Tikai ir kāds BET, ir tikai viena vieta, kur man tas patīk un tas ir pie galda. Lai arī nedēļas nogale darbu ziņā bija izcili neveiksmīga un es paveicu gandrīz pilnīgi neko, svētdienas vakarā izdomāju sev atrakciju no pārpalikumiem. Sak, pamāžosies, pajokosies, ja jau nekas nesanāk, veltīs šim nekam ilgu laiku, jo nekādi citādāk to izdarīt nevar, kā vienīgi liekot vienu mazmazītiņo ziedlapiņu pie otras.
Viss satraukums kā ar skalpeli atņemts. Lapiņu skaitu nezinu, bet zinu, ka daudz, turklāt – sprādzīte maza. Ziediņš ir 2 centimetri diametrā. Nav nekas jauns, nav nekas neredzēts, bet pacietības treniņš ir gan.
Šo sprādzīti pavada joks: ja ir vēlme nošauties, bet ļoti gribas (iz)dzīvot, tad labāk uztaisīt vienu šādu te. I sanāk kā nošauties, i pēc tam dzīvot gribas, jo tas prieks, kas rodas no tā sīkuma, ir neizmērojams!
Tas lielākais skaistums nereti atklājas tieši caur šādiem sīkumiem! :)
Sprādzīte burvīga.
Neticami!!!
Nez kas man varētu līdzēt vēlmes nošauties gadījumā??? Adīšana nestrādā…
Fantastiska sprādzīte :)
Es grozu galvu… Jāaa, pacietības tev ir pārpārēm!
Kastanim acis kantainas!!! Kā vispār kaut ko tādu var rokās&pirkstiņo saturēt??? Un nošauties drīzāk gribās, mēģinot saprast, kā kaut ko tādu vispār var dabūt gatavu… Kolēģis – mežinieks (vīrietis – parastais ;-)))…) pielavījās no mugurpuses un noteica, ka izskatoties pēc čiekura… Man, tuvumā apskatot, atkal nāk prātā šokolāde… Kni, es nesaprotu, skatos Tavus lolojumus un visu laiku tie asociējas ar garšām un smaržām… Kaut kāds trakums! :-))) Katrā ziņā – man patiess prieks par to, ko redzu…
FANTASTISKI!
pirmo ieraudzīju bildi un iespiedzos-Cik Lieliska čiekursprādze…:) tikai pēcāk izlasīju ka zieds…Lai vai kā… Fantastiski lielisks darbiņš!!!!. Apbrīnoju tavu pacietību!!!!
Arī mana pirmā doma bija – Kni ķērusies pie dabas meteriāliem. Bet ieskatījos tuvāk un, tiesa kas tiesa, izdevusies lieliska mimikrija!
Šajā krāsā – viennozīmīgi čiekurs. Ja būtu bordo vai dzeltens, tad būtu dālija. Nu, zini, tā mazā, ausainā.
jāatzīst, es arī redzu čiekuru. un tas ir burvīgi, jo čiekuri rotās nav nemaz tik bieži sastopami!
cik saprotu, tad čiekura tapšanā ir kas līdzīgs mandalu zīmēšanai. tikai ar to atšķirību, ka to pēc tam var piespraust un iznest tautās :)
Vareni!
Skaists gan! man liekas, ka tas izskatās vairāk pēc tā čiekura.
var secināt – smukums nāk ar pūlēm :)
mjā… noņemu savu neesošo cepuri Tavas pacietības priekšā. Tev sanākusi gan brīnišķīga čiekursprādzīte, gan tikpat brīnišķīga meditācija :)
Lai būtu čiekurs! Paldies par atbalstu, prieku un sajūsmu!
Šī tipa knibināšanās sakarā man ir kāda ideja, bet par to citu reizi.
mhm, čiekurs kas čiekurs uz pirmo brīdi likās arī man, taču, apskatot tuvāk – tomēr šķēlītēs sagriezts marcipāns šokolādē. nu un tad tās šķēlītes, maziņas, maziņas, satupinātas vienā brīnumdaiļā marcipāna čiekurā…. (aplausi ar cieņu)