Man ir kolēģis, kuram dzimšanas diena ir tajā pašā dienā kad man, tikai atšķirība tāda, ka viņš pamanījies pasaulē nākt 2 gadus agrāk. Šobrīd viņš ar manu koferi blandās pa Inglendu un uz jautājumu “Ko Tev par šo atvest?” saņēma vienkrāšu atbildi – vienkārši atved manu koferi atpakaļ :D Vēl viņš iekāro manu sporta somu un ir piesolījis apmaiņā pret to vimpeli un vēl visādus niekus. Tā jau kādu gadu luncinās ap to somu un nekādi nevar mani pierunāt atdot vai iemainīt. Ar ko tad es iešu uz zāli? Vimpelī kedas neieliksi.
Kas vēl mūs saista? Mēs savulaik abi reizē piespiedu kārtā tievējām. Viņam bija vairāk ko zaudēt. Divtik, cik man.
Kas vēl? Viņš man devis divus no mīļākajiem mīļvārdiem, kas jelkad raidīti manā virzienā. Tiesa gan parasti tos dzirdu, kad viņam no manis kaut ko vajag =) Bet ļaunā neņemu, jo “sīkum” vai “krikum” no viņa mutes skan tik piemīlīgi!
Kāpēc es par šo? A tāpēc, ka es Sanitai, tai, kurai ir jau trīspadsmit.. tagad četrpadsmit.. ne jau gadi, bet ziloņi, šodien beidzot nogādāju magoņzilonim pieskaņotos pogauskarus, kuri ir tik miniatūri, ka tos citādāk nemaz nevar nosaukt kā par krikumiem vai sīkumiem.
To neparastums slēpjas faktā, ka tie ir atšķirīgi, taču tajos abos ir kaut kas no paša galvenā – no ziloņa.
Skatos un priecājos par tiem krikumiem dzīvē – rīt pat iešu ar viņiem ielās un ar ziloni pie krūts ! Nu tad lai saule ar viņiem arī rīt kopā ir :)