Nezinu kāpēc, bet liekas, ka tādiem aizrautīgiem skrējējiem ir tā, ka iesāc skriet un, ja labi skrienas, nevar apstāties. Aizrautīgiem lasītājiem grūti vakarā aiziet gulēt un stāsts “vēl vienu lappusi..” atkārtojas atkal un atkal. Līdzīgi bija arī man ar krekliņiem – kā vienu apdrukāju, vajadzēja vēl un vēl. Ir tapuši divi ar ziloņiem, bet trešais ar miniatūrcāli, kas pie manis atceļoja pateicoties Em.
Ja par pirmo ziloņkreklu situ plaukstas, tad par otro kļuvu domīga, izdarīju secinājumus un saglabāju tos uz priekšdienām. Lai kā tur būtu, krekliņš gulēja skumjš un tas, ka viss tas process nebija piepildījis manas cerības, vēl nenozīmēja, ka tas nekam neder.
Iepakoju papīra turzā un nebrīdinot ieliku Rudu koferī, kas bez viņas bija atceļojis uz pagājušās sestdienas pasākumu. Pārsteigums, tā teikt. Nebildu neviena vārda un gaidīju reakciju. Smieklīgākais visā šajā stāstā – Rudu, saņēmusi koferi, nolika to malā un tā starpcitu atvēra tikai vienu dienu vēlāk. Sak, paskatīsies, kas notirgots, kas palicis :D
Nu tad – šeku reku – sloņs.panks!
Vo, Tu būtu redzējusi, kā es aiz priekiem lēkāju un spiedzu, ieraugot kreklu. Gab’s satraucies nāca jautāja: “Mamma, kas ir-a?” :D
Tā pat kā katram zilonim ir mājās, tā arī kreklam ar ziloni.
Man prieks skatīties, cik Tev labi piestāv un paldies, ka neļāvi norakstīt.
Tā ir, ka iztēle rāda citu bildi, bet ar esošo nevar sadzīvot, savukārt kādam citam esošā sapass ar iztēles. Karoč, valkā vesela!
Nu taku, der un patīk. Nekas nav ne pa augstu, ne pa zemu tur pa manam.
Paldies! :)
ļoti jauks zilonis un krekliņš arī