Šorīt smaržoja rudens, uzdzenot saldsērīgas domas, vējam pūšot aiz žaketes malas un vienkārši radot sajūtu, ka tūlīt, tūlīt sāks birt lapas, asteres griezīsies pušķos un sāks biežāk līt, pilsētā atgriezīsies bērnu smiekli un klaigas, un sastrēgumi kļūs par ikdienu.
Kad es par to rudeni, tā man visu laiku prātā nāk mana saruna ar kolēģi. Saruna par kafiju. Mazliet smieklīgi, bet gandrīz tieši pirms gada šo ierakstu ieliku virtuvē. Cik neparasta sakritība, ka esmu sajutusi vienu un to pašu akurāt pēc gada. Tiesa gan, šis tas ir mainījies un ierakstā šo to palaboju. Ja kādam ir vēlme, var meklēt atšķirības. Apsolu, ka par to nekas nebūs.
“Tā Tava krūze?”
“M-m.”
“Vai tad Tu dzer kafiju?”
“Nē, nedzeru. Man patīk smarža.”
“Un tad Tu tā to krūzi pa visu dienu izelpo tukšu?”
“M-m.”
Jā, mani reibina kafijas smarža.
Reibina, pavedina un mulsina.
Melna vai ar pienīgām putām… ja vēl var dabūt tam pa virsu cukuru un kanēli… un svarīgi – NEMAISĪT!
Tad uzmanīgi izbaudīt putukanēļacukura garšu un uz mirkli apstādināt laiku, lai pat Faustam skauž!
Par to rudeni.
Par rudeni, kas klauvēsies lietuslāšu veidā pie loga!
Par rudeni, kas aicinās izskriet cauri lapu kaudzei, ko cītīgi saslaucījis sētnieks.
Par rudeni, kas liks skatīties, kā gājputni kāsī laižas uz vietu, kur siltāks.
Par rudeni, kas priecēs acis ar krāsainām lapām.
Par rudeni, kas būs kā rudens.. kad biezie laidīsies uz Nīlu..
..kad kāds teiks, Tu esi mans draugs un es Tevi mazliet mīlu.
Lai silti!
Foto: browndresswithwhitedots.tumblr.com
Šķiet, ka Tu lasi domas – šodien sajutu to neaprakstāmi patīkamo rudens gaisu un gāju no volejbola spēles mājās, lai dzertu karstu kafiju…
Pagaidām gan līdz pilnai rudens smaržu buķetei pietrūkt pāris ingredienti – nobriedušu ābolu un lietus smaržas.
Man liekas, ka daudzi šodien uz vienas nots. Es satrūkstos, kad tirgū ieraugu gladiolas vai asteres, turklāt Ziemeļpolā šonedēļ ir kapusvētki, kas simboliski iezīmē vasaras beigas, bet, kas attiecas uz lietu.. lūdzu, lūdzu nē! Divas nākamās nedēļas.. nu lūdzu nē. Man būs atvaļinājums :D
Zinu, ka šonedēļ arī Latvijā daudzās vietās būs kapusvētki.
Ai – gladiolas un asteres man asociējas tikai ar rudeni un, par laimi, vēl neesmu redzējis nevienu. Es arī gribu, lai lietus pagaidām pasaudzē – kaut kā vēl gribu vasaru. :)
Bet jocīgi, kā tik precīzi – kalendārā lapa pāršķirta, un arī vēsāks laiks uzreiz ir klāt.
Vakarā likās jau mazliet par vēsu, lai dotos nopeldēties, un bija skaidrs, ka turpmāk nāksies sevi pierunāt ūdenī ielīst.
Izvēloties ziedus dāvanai, paņēmu saulespuķi. Piedāvājumā bija arī asteres, bet tās vēl atsakos pieņemt, tās lai pagaida rudeni.
Arī es brīvdienās sajūtu rudens tuvumu. Nav vairs tas košais zaļums, ābeles sagumušas zem ābolu smaguma, rīti un naktis paliek vēsāki. Vasara lēnām izdziest, nāk rudens ar savu skaistumu, kam sekos garā ziema ar sniega krāvumiem. Katram gadalaikam ir savs skaistums, sava elpa, sava garša un smarža.
Vai vasaras būtu tik īpašas, ja tās būtu 12 mēnešus gadā? Latvijā tie ir kā svētki, no kuriem negribas aiziet, gribas izbaudīt. Bet kā zināms vislabāk aiziet tad, kad vēl gribas palikt ;)
Kni, tik skaisti teikts.. :) Un jā, pievienojos visiem, arī man šodien(lasīt vakar) pārņēma pirmās rudens sajūtas.. Lai kā man patīk vasara, mani neskumdina fakts, ka tā lēnām atkāpjas, jo rudens ar savām krāsām un skaistumu ir nepārspējams.. Jā, arī ar lietu.. :)