Kni virtuve

love yourself more

Smukie, čau no Ziemeļpola!

Lija lietus. Lija tik spēcīgi, radot sajūtu, ka lāses nolēmušas aizlauzties līdz Zemes centram, pakutināt magmu, lai tā savukārt ieslēgtu siltumu. Māja smaržoja pēc kūpinātām zivīm, un mamma atplauka smaidā, ieraugot savu izmirkušo bērnu pārrodamies pēc vairāk kā viena mēneša prombūtnes.
Soma tā arī palika gulēt kaut kur koridorā, jaka pati pakārās, savukārt rokassomiņa iegūlās bērnības lācim pie kājām. Pēc šī nama durvju atvēršanas visi ceļi ved nevis uz Romu, bet gan uz virtuvi. No virtuves nākusi, uz virtuvi dodos.

No sajūsmas, kas pavērās uz galda, vāja kļuvu ne tikai es, bet arī telefons, kuru tieši tajā brīdī vērsu pret svaigi kūpināto zivju kalnu un iepriekšējā dienā iesālītiem gurķiem. Tam aizrāvās elpa, seja kļuva melna, nomirgoja zilā gaismiņa it kā pamājot ardievas. “Mīļā, Tu man esi apnikusi un es gribētu no Tevis atpūsties,” būtu pavisam adekvātas atvadas, bet nebija pat to. Nelīdzēja elpināšana. Nekas. Pilnīgi nekas. Smējos, bet mamma ņēmās mani mierināt, lai gan īsti nesapratu par ko un kāpēc. Nu.. nomira. Nekas traks nav noticis. Ja kolēģi nepratās kauna un turpināja katru dienu man atgādināt par darbu, tad telefons pāris sekundēs bija paveicis to, ko es nespēju jau otro nedēļu. Vienkārši atslēdzās uz neatslēgšanos.

Atslēgties ir māksla un man tika ieteikts vismaz kādu laiku būt modernai, paziņojot, ka nu esmu ārpus sakariem, nepieejama un vispār atpūšos, vai zinies. Nosmēju, ka šādā veidā vismaz neuzzināšu to, ka man neviens nezvana.
Parasti, atbraucot uz Ziemeļpolu, telefons nozūd kādā stūrī un tiek atrasts īsi pirms prom braukšanas. Šis zemes nostūris sevī nes neticamu mieru, cilvēki te pārvietojas vismaz trīs reizes lēnāk kā Rīgā, gulēšana (vismaz mana) ievelkas krietni pēc vienpadsmitiem un liekas neticami, cik tomēr viss kļūst citādāks, jo galvaspilsētas tuvumā pat brīvdienās acis ir vaļā jau septiņos.

Joka pēc tomēr to telefonu šorīt pakutināju, un, lai cik neparasti tas arī neliktos, priecīgi nomidžinājis abas zilās gaismiņas, novibrēja vienu rūcienu un ieslēdzās. Pauze vienas nakts garumā laikam bija pietiekams ilgums, lai tomēr ekrānā man atkal parādītu sveicienu: “Smukā, čau!”

Nu ko, smukie, čau!
Čau no Ziemeļpola!

Atvilktne: Kni.stāsts
  • Elīna saka:

    Šovasar, kad vienu nedēļu man bija atvaļinājums un to pavadīju laukos, man bija iespēja pāris reizes par padarīto un sajusto uzrakstīt dažas vēstules… vēstuļu saņēmējs man atbildēja, ka šīs vēstules esot pavisam citādākas, ka es rakstot pavisam citādāk, kad esmu Mājās (šajā gadījumā laukos). Lasot šo Tavu ierakstu, es sajutu to, ko laikam vēstuļu saņēmējs sajuta manās vēstulēs – sajūtu, ko iespējams nevar noraksturot vārdos, bet tikai sajust, esot mājās, virtuvē, no kuras nākusi un kur iet.
    Un virtuve arī manās Mājās ir vieta, kur ved visi un visu ceļi :)
    Atpūties labi :)

    17/08/2011 at 13:43
  • Inga saka:

    kādam laikam ir atvaļinājums? :)

    17/08/2011 at 17:38
    • Kni saka:

      Kādam tūlīt beigsies atvaļinājums.
      Ja neskaita pāris patiešām feinu dienu, tad šis ir draņķīgākais atvaļinājums, kāds man jelkad ir bijis.

      17/08/2011 at 17:44
  • Eleven saka:

    man šovasar bija tā laime atkratīties no savas klausules uz pusotru mēnesi – laime pilnīga :)

    19/08/2011 at 11:36
    • Kni saka:

      Manējais tomēr atdzīvojās. Nezinu, jāpriecājas, vai tomēr jāskumst.
      Periodiski mēdzu praktizēt telefona atstāšanu mājās. Darbā parasti mierīgāk strādājas, citiem gan ne :D

      19/08/2011 at 12:04

Leave a Reply