Sniga. Pat putināja. Kājas slīdēja, un šķita, ka šajās dienās jau būšu izkopusi cēla pingvīna gaitu. Viss laukums vēl joprojām bija automašīnām klāts, un tikai retais savējo jau bija iedarbinājis un atbrīvoja no sniega segas. Pusē seši. Vakars. Visi ar domām pusceļā uz mājām.
Nezinu, kurā brīdī un kas mums lēcās, bet viss sākās ar vienu automašīnu, kuru kā bērni izrotājām ar sveicieniem, noslēgumā autovadītāja pusē stiklu apzīmogojot ar divu punktu un neliela ielociņa veidotu smaidu. Lai priecīgāks pirmdienas vakara noslēgums. Tā, lai mazliet žēl. Nodzēst žēl. Tas bija kā miltos uz galda atstāt kādu slepenu vēstījumu.
“Var taču piezvanīt. Tā taču vienkāršāk,” jau otro reizi šajā dienā kāds mēģināja iebarot telefonisku komunikāciju, liekot to augstāk par šīm sniega miltos atstātajām zīmītēm. Daudz kas ir vienkāršāk, vēl vienkāršāk ir nedarīt neko. Un vispār, cilvēkiem apkārt ir tik daudz vienkārša, ko viņi paši bezjēdzīgi sarežģī, kāpēc lai mēs neradītu ko mazliet sarežģītu, mazliet gaistošu, mirklīgu, kas patiesībā ir ļoti vienkāršs? Prieks ir vienkāršs, un mēs katram atstājam pa druskai, pavadot katru krītošo sniegpārslu ar smiekliem.
Lai silti!
Lai vienkārši priecīgi un silti!
Burvīgi! Paldies, Kni! Prieks no tiesas ir vienkāršs un rodas no mazām lietām! Man viss Rīgā svētkos pavadītais laiks bija tik drūms… tik ļoti būtu gribējusi redzēt šādus sniega miltos atstātus prieka rakstus! Eh, vajadzēja atrast laiku satikt Tevi – solos uz pavasari :) lai silti un priecīgi!
Paldies, Signe! Ja Tu šitā neradīsi to laiku, man nekas cits neatliks, kā braukt pie Tevis uz Briseli. Tas pat būtu vareni, ja vien Tu nebūtu dziļi darbos.
Kad noperc bileti – raksti – laiku Tev atradisu always :) te tomer vieglak neka Riga, ieskrienot uz paris nedelam – man butu liels prieks :)
Šo es ļoti nopietni apdomāšu. Patiešām.