Kamēr esam mazi, mēs spēlējamies. Tas ir mācību process, kurā izzinām, kurā nepieprasām sev konkrētu rezultātu. Spēle māca gan uzvaras gaviles, gan zaudējuma rūgto garšu, taču svarīgi ir tas, ka, lai arī kāds būtu rezultāts, mēs spēlējamies atkal.
Lūk, tas ir tas, kas man varbūt pietrūkst, proti, spēles elementa, jo tad, kad spēlējos, izmēģinu un pētu, viss izdodas, bet tad, kad sāku no sevis pieprasīt, šķiet, vairs nekad neizdodas uzmest to sešinieku un iešana lejā pa kazu ir garantēta (atceraties Cirku?).
Lai nu kā, bet šeit es tomēr paspēlējos. Iespējams, ka pavasarim pa tumšu, iespējams, tieši laikā, jo katram ir savs košums. Šīs divas plāksnītes var kļūt par auskariem, piespraudēm, vai arī piekariņu. Vienu vai diviem, viss atkarīgs no tā, vai no šiem diviem uzdarina vienu, vai ļauj būt diviem.
Lai silti!
