Konditore no manis nekāda, taču spēlēties ar ēdienu es māku. Lūk, divas klusās dabas ar lāci un ziloņiem.
Pirmais darbs. Lata e(i)rotizācija.
Savukārt otrajā varat paspēlēties, izejot labirintu, nokļūstot līdz skursteņslauķim, paberzējot pogu, kaut ko ievēlēties.
Jā, jā, tas viss ir ēdams. Cienājot citus, sastapos ar absolūti vienādu reakciju: 1) Oooooo! 2) Tādas tak nevar ēst.
Lai silti un mīļi.
Tie piparkūku ziloņi tik feini! :) Es būtu viena no tiem “Tādas tak nevar ēst!” cilvēkiem. Būtu žēl apēst. :)