Kni virtuve

love yourself more

Staigājošā aptieka un sockbox

Autoveikali raksturīgi laukiem, kur reizi nedēļā pie attālo nostūru ļaudīm brauc veikalnieks, atved maizi, makaronus, miltus un visādas citādas lietas, kuras lauku cilvēks pats sastrādāt savā saimniecībā nevar.

Šorīt ap pusdesmitiem verot vaļā acis, domāju, vai tikai man nevajadzētu pie tiem tirgotājiem tuvāk aiziet, jo ledusskapī pele kārties nenāk, tikai sadāvinātā vīna pārpalikumus var sadzerties. Badā, bet noreibusi, tas varbūt viņai arī patiktos. Autoveikals pie manis nebrauks un tāpēc cēlu sevi augšā un vedu laukā. Veikls skrējiens, viena pietura lai atelpotos, pārējās lai pavizinātos un es jau biju tirgū, kurš šorīt, liekas, cilvēku bija mazāk kā citas reizes, bet varbūt man tikai likās. Izstaigājusi tik ierastos stendus, salikusi maisā visu, ko nākamnedēļ liks māgā, devos vēl pie gurķu dīlerēm, lai iepirktu ziemas sezonas preci – skābētos gurķus. Dāmas smej un sola mazsālītos jau nākamajā nedēļā. Iepirkšot poļu gurķīšus un sasalīs. Paātrinātais pavasaris? Nesmādēšu, galu galā spāņu tomātu arī nesmādēju un, ja žīds manī nebūtu tik ņiprs, jaunās sezonas igauņu gurķi arī būtu nopirkusi.

Kamēr tā stāvēju un pļāpāju ar sirsnīgajām kundzēm, pienāca kāds jauneklis. Tāds drebelīgs, acis uz visām pusēm. Vaktē, vai šo kāds nevaktē. Kaut ko piedāvāja “emočkas” izmērā, bet tā arī nesapratu ko. Sapratis, ka pie kundzēs ar šo cauri netiks, no kabatas izvilka divas burciņas, kuras viņš sauca par vitamīniem. Drebelīgais skatiens joprojām šaudījās pa labi, pa kreisi un puisis turēja roku pusstiepienā, lai vajadzības gadījumā vitamīnus šautu atpakaļ kabatā. Droši vien kāds uzrīkojis zāļu kontrabandu no Krievijas un tagad sūta visādus šitādus drebelniekus notirgot. Staigājošā aptieka, bļin!

Kad drebelnieks bija prom, pie apvāršņa parādījās babuļa, kuru domās pamanījos nodevēt par staigājošo sockbox. Ome, nokrāvusies ar “elosķičnoji kolgotki” vispretīgākajā miesas tonī, kāds nu var būt (šitādas tikai lielā aukstumā zem trijām biksēm vilkt), dreifēja gar katru tirgotāju.

Staigājošie spirtķik-vodka-sigareti veikali nav dzirdēti.
Vai nu labi maskējas, vai arī iztrenkāti.

“Tā mēs te dzīvojam,” nosaka mana gurķu dīlere un mēs atvadāmies līdz nākamajai nedēļai.
Būs viņai jauns zilonis jāuztaisa.

Lai gaiša svētdiena!

Foto: Uģis Niedre “Autoveikals”, Autoveikals Aizpuros, kolhozā “Zeltiņi”. VDL/1987. Viena diena Latvijā.

P.S. Kamēr atceros – jautājums filologiem. Šodien tikai pamanīju to uzrakstu.
Latvijas dabas muzejs tiešām angliski saucas Natural Museum of Latvia? (manās ausīs kaut kā labāk skan Latvian Museum of Nature vai kaut kā tā..) Gribu dzirdēt jūsu atbildi, kā tur īsti ir, jo to naturālo mana auss atsakās atzīt par labu esam.

Atvilktne: Kni.stāsts
  • Mēnessmeitēns saka:

    tas muzejs it kā saucās -> Natural History Museum of Latvia
    Jo Londonas muzejs saucās -> Natural Histury Museum, London.

    06/03/2011 at 17:33
    • Kni saka:

      History laikam izlaidu, bet tas skan tik dīvaini.

      06/03/2011 at 18:07
      • elinaruka saka:

        Latvian Museum of Natural History būtu vislabāk manai “filologa” acij un ausij :)

        08/03/2011 at 16:20
        • Kni saka:

          Vai ne? Manai nefilologa ausij arī tā šķiet. Paldies par ausi!

          08/03/2011 at 18:11
  • Rudīte :) saka:

    Kad decembrī biju ieklīdusi tirgū, meklējot mežģīnainās adītās zeķes, tiem siagreti – Egita – Vodka ( Tā laikam no tā jauniešu kluba laikiem bija :D) uzskrēju vismaz trijiem virsū kādu 20min laikā. Tā kā ir ir viņi tur pat. :D

    06/03/2011 at 19:41
    • ezz saka:

      Viņi Egitas arī tirgo? :D

      06/03/2011 at 22:50
      • Kni saka:

        Nē, tas mums vecs joks. Jaunieši klubā bija jaunkundze Egita un savukārt cits dalībnieks, imitējot šo spirķika/sigaretu tirdzniecību, nolēma iepīt arī Egitu :D Toreiz bija smieklīgi, tagad vairs smiekli nenāk. Nav jau vairs tā situācija.

        06/03/2011 at 23:15
  • ezz saka:

    Kni, tas drebelīgais visticamāk bija narkomāniņš. Viņi sper visu, kas nekustas un tad piedāvā mazbodīšu, tirgus pārdevējām, frizierēm un citiem mazkalibra iestādēs strādājošiem ļaužiem. Kopš ir aptiekas ar pašapkalpošanās elementiem, viņi zog arī tur. Vislabākā lieta bija Blanx zobu pastas par 1/2 cenu :) Bet varēja dabūt arī labus zābakus, pannas, katlus, drēbes. Drogu produkciju. Dārgo šmigu. Viss par 1/2 cenu no oriģināla.
    Vienīgā vieta, kur viņi neesot riskējuši iet – Stokmann. Tur esot nāvīga apsardzes sistēma.

    06/03/2011 at 22:54
    • Kni saka:

      Stokmanī kauna mirkli piedzīvoju arī es, bet tādu pavisam īsu. Uzgāju tirgū vietu, kur var nopirkt pērnos žurnālus, kas citādi maksā bargu naudu, bet tur tikai latu. Nopirku divus vogue manai Rudu, lai plosa un ķidā savām mācībām, bet redz, tam vienam bija palikusi klāt sūda uzlīme, kas maita pīkst. Nāku iekšā un skanu kā tāds Ziemassvētku zvaniņš tikai kaitinošāk. Apsargs klāt un saka, ka skatīsimies somā. Nu davai! Nez kurš gurķis pīkst :D Tad iedomājos par žurnāli un protams, tieši centrā uzlīme pīkstētāja. Puisis bija laipns, neitralizēja un laida mani brīvībā :D

      06/03/2011 at 23:18
  • Jurģis saka:

    Ēnu lietas aizvien vairāk sāks izplatīties un tad jau apkārt staigās vīri un dāmas ar zelta un sudraba rotām vairumtirdzniecībā, banku pakalpojumiem un ko tik vēl ne. Pavisam drīz varēs nekustēt no mājas ārā (vienīgi tad ja nebūsi pats par kādu pārdevēju kļuvis)

    10/03/2011 at 21:17

Leave a Reply