Kni virtuve

love yourself more

Sveikas no Valmieras

Liekas, ka uzdzīves (lasi, dzīvošanās bez miega) šajā nedēļas nogalē ir bijis par daudz, tāpēc, kāpjot autobusā, kurš traucās uz Valmieru kā suns izejot ik rīta pastaigā – piestājot pie katra staba, lai izpētītu, vai kāds cits suns nav atstājis vēstījumu, cerēju uz mirkli atpūtas. Kamēr autobuss traucās, centos gulēt par spīti tam, ka tas bija pārpildīts, kāds blakus pilnā balsī kādam stāstīja ”mēs jau simtu gadu neesam redzējušies” stāstus, bet kāds cits, kurš sēdēja man priekšā, bija izlēmis, ka krēslu vajadzētu nolaist maksimāli zemu, lai traukšanās uz Valmieru būtu īpaši ērta, protams, tikai viņam. Lai kādi arī bija viņa nodomi, es nebiju gatava ar tiem samierināties un pēc otrās negulētās nakts humora manī nebija vairs ne kripatas: “Un ko man… kājas padusēs ieraut?” bija uzsaukums vīrietim, kurš tā jau šauro sēdvietu gribēja padarīt par vēl šaurāku.
Pagriezies pret mani, pārjautāja, vai tas tā kā viņam domāts un piebilda, ka manas neērtības viņa ērtību priekšā nobāl. Bālēja vai nebālēja, bet balss intonācija un sejas izteiksme bija darījusi savu. Vīrelis krēslu pacēla pat ne iepriekšējā slīpumā, bet gan pavisam taisnā pozīcijā. Atkal un atkal pārliekot modinātāju, lai nenosutinātu vajadzīgo pieturu, mocījos visu ceļu. Mocīja arī sirdsapziņa, bet ciņā ar miegu tā zaudēja.

Pieturu nenogulēju, taču palaist garām palaidu gan un izkāu krietnu gabalu tālāk, kas nozīmēja, ka notiks galvas vēdināšana vairāku minūšu attālumā dodoties atpakaļ. Ja nestrādā galva, strādā kājas.

Atkalredzēšanās prieks, viegla uzštātēšanās un teātris dienas vidū un nelielas bailes patīkamajā tumsā iemigt.
Saklausījusies slavas dziesmas par Meikšānu, ierosinājusi Rudu iegādāt biļetes uz “Kin Dza Dza”, nolēmu pēc ilgiem laikiem (pēdējo reizi Valmieras drāmas teātrī biju pamatskolas laikā) neaprobežoties tikai ar JRT apmeklēšanu vien.

Pirms ko teikt par izrādi, piebildīšu, ka filmu ar tādu pašu nosaukumu, pēc kuras savukārt veidota izrāde, esmu redzējusi vismaz 3 reizes, kas savukārt nozīmē, ka pirmajā mācījos uztvert, otrajā jau biju satvērusi gandrīz visu, taču pēc trešās reizes rodas spēja ne vien citēt, bet pat suflēt. Tāpēc visa šī sakārā lieki piebilst, ka jutos vīlusies, kad pēc izrādes pirmajām piecām minūtēm nācās secināt, ka viss, ko redzu, ir pilnībā pārtulkots filmas teksts no krievu uz latviešu valodu. Pārsteigumu izrādes laikā nav. Ir dažas epizodes, kas liek pasmaidīt, taču kopumā ņemot – es noteikti nebūtu atvēzējusies paņemt tik slavenu, turklāt izdevušos filmu, lai to pārveidotu par teātra izrādi, kurā (šis būs skaļi) nekas netiek radīts no jauna. Nav man saprotama “..virs galvas mūžīgs Piena ceļš..” skanēšana ne izrādes sākumā, ne beigās (tagad gan pēkšņi neatceros, vai beigās tiešām bija), ne arī vēlme pārcelt kino uz skatuvi ar ctrl+C un ctrl+V palīdzību, bet “ctrl+C un ctrl+V” var darīt tikai tad, ja var pārspēt, ja var jaunradīt. Neko tādu diemžēl nemanīju. Lai kā tur būtu, tās ir manas subjektīvās domas un varbūt kāds pēc izrādes sajūsmā lauza krēslus.. varbūt, bet izrādi iesaku skatīties tikai divos gadījumos: 1. ja nekad neesat redzējuši filmu, 2. ja nekad neskatīsieties filmu. Tā lūk!
Bet nav tā, ka viss ir slikti, bija arī kas labs. Valmieras drāmas teātra aktieri runā skaļāk, izteiksmīgāk un ticu, ka viņus var dzirdēt arī pēdējā rindā, ko JRT var teikt tikai par dažiem aktieriem. Lūk, rīdzinieki, jābrauc stažēties :D

Viss, kas bija pēc izrādes, man patika daudz labāk. Tas radīja daudz vairāk jautājumu un spēlēt galveno lomu izrādē, par kuru gandrīz nevienam nav ne jausmas, ir daudz interesantāk. Pieņemsiem, ka tā bija mana jaunrade, lai tieši vakardien rādītā izrāde ar kaut ko atšķirtos.

Lai nebeigtu šo stāstu uz tik rūgtas nots, noslēgumā sūtīšu siltākos sveicienus visām manas virtuves māmiņām Mātes dienā! Zinu, ka manu lasītāju vidū tādu ir ļoti daudz, tāpēc dāmas – lai koša, skanīga un saules pielieta jums šī diena!

Atvilktne: Kni.stāsts

Leave a Reply