Šorīt bija plāns mosties agrāk, sataisīties ātrāk un paspēt izmest līkumu caur tirgu, lai brokastīs būtu kas gardāks nekā citas reizes, bet viss notika kā parasti. Es plānoju, kāds augšā iesmej par to, ka es plānoju un visus manus plānus aizslauka vienu rokas vēzienu, t.i., ar modinātāja pogas spiedienu.
Stāsts tik ierastais – modinātājs nozvanīja, pogu nospiedu, acis atvēru, acis aizvēru un “vēl piecas minūtes” pārvērtās par vienu stundu. Ātri piecēlos, ātri sataisījos, taču tirgu nācās izlaist.
Devos laukā pa durvīm un gatavojos tās slēgt ciet, kad no ceturtā stāva nāca Viņš. Damian Rice… nē, James Blunt… ai, nezinu, puisis tumšiem, čirkainiem matiem un ģitāru. Tas vēl būtu nieks un prieks, ka tik simpātisks kaimiņš, bet pirmo reizi no kāda kaimiņa izdzirdēju “Labrīt!”. Blisināju acis aiz pārsteigumu un to vien noteicu kā “sveiki!”. Viņš noteikti bijis tikai ciemos, jo mūsu kaimiņi nesveicinās. Nekad nekad. Nezinu, varbūt jūsu mājās ir citādāk, bet mūsējā ir šādi.
Visur, kur esmu bijusi ārpus Latvijas, kaimiņi sveicinās, lai gan es tikai ciemojos, taču te… N-E-S-A-G-A-I-D-ī-S-I!
Līdzīgi darbā ir ar cilvēkiem, kas zvana. Reti kurš saka “labrīt, labdien, sveiki..” ha hā, kanareiki! Un vēl arī nestādās priekšā (šis te laikam nav īsti gramatiski pareizi) un cer, ka mana auss ir balss skeneris :D Kas tas latvietim ir? Tik ļoti bail no jebkādas komunikācijas vai arī pieklājība ir priekš kaķiem? Ziniet, pat kaimiņa kaķi ar mani sveicinās, kad atnāku mājās :D
Aber citādi viss pavecam. Karsti. Peldsezona vēl neatklāta, taču ir kas pozitīvs – jaunajam peldkostīmam aizvakar noplēsu cenu zīmes :D :D :D
Foto aizlienēts TE.
Es kādu dienu iemācīšos portugāļu valodu!
Ir, ir Latvieši dikti kautrīga tauta, tāpēc vienmēr cenšos to atcerētiesun padot sveicienu :) p.s. bet vispār es nemaz neesmu īsti latviete, tāpēc varbūt arī tas kautrīgums nav tik liels :)
Tev redzesloks plašs un silta sirds. Lūk, atslēga!
Atsaucot atmiņā iepriekš rakstīto, sanāk, ka mūsu platuma grādu cilvēki ir kautrīgi un familiāri (kas pārkāpj kautrīgumu), kā rezultātā nesveicinās un, ja sveicinās, tad kā ar vecu draugu un “tutojās”.. un jautā, kur esam tikušies :D :D :D
He, šis jautājums man nez kāpēc ir aktuāls kampaņveidīgi.. Tagad ir periods, kad kaimiņus sveicinu, vispār daudzus sveicinu un skatos reakciju.. :)
Tikko ienāca prātā – es nesveicinos, kad pašai domas pāri galvai un gribas paslēpties no pasaules.. Tad nu kā strauss – ja es nevienu neredzu, it kā mani ar neredz.. Bieži jau neredz ar, jo visi kā strausi.. ;)
A par mūziku portugāliski, uzjautā, lai padalos, kad mūsu ideja par satikšanos sāks materializēties.. ;) Man ir viena dievīga, no Brazīlijas, portugāliski!!
ui, nokaunos.
Ilzīt, rītdien skaipā pieklauvēšu un “nospraudīsim” datumu. Varam pat nākamnedēļ.
Kni, tas nebij kauninājiens.. :) Tāpat zinu, ka tiksimies, agrāk vai vēlāk.. ;) bet, protams, labāk jau agrāk.. :D
:)
kad es pirms kādiem gadiem 15 ienācu lielpilsēta, biju jauna, smuka un naiva, sveicināju visus un visur, līdz komiskumam… redz, es savā miestiņā biju pieradusi no rīta, iekāpjot autobusā, sasveicināties ar šoferīti, kas gadiem, jau no bērnu kājas, mūs vadāja šurpu turpu… tad, nu, man šis paradums bija arī iekāpjot lielpilsētas tamvajos, troleibusos, veikalos, utt… :) visi bolīja acis, draudzenes smējās un mēģināja mani “pāraudzināt”, bet, jāatzīst, es joprojām mīlu tā darīt, par kaimiņiem pat nerunājot… :)
jā, man ir zināms šis jautājums, pirms kāda laika biju uzcepusies par to :D Man kaimiņi iedalās 2 kategorijās- tie, kuri vispār nesveicinās un tie, kuri tikai atbild :) vienu kaimiņu ģimeni pat esmu nosaukusi par Napoleonu ģimeni, jo dikti mazi augumā, bet ar tādu lepnumiņu, griež galvu prom vai nolaiž acis… pašu Napoleonu jau esmu samācījusi sveicināties, bet viņa Žožefīne gan ļoooti reti ierauga un sadzird mani….
Gardi nosmējos par jūsu abu stāstiem, Gicha un Laura!
Kad biju sporta skolas vasaras nometnē Gaujienā, atceros, tur visi sveicinājās. Gan sievišķis veikalā, gan uz takas satikts bērns, gan pieaugušais. Toreiz nosmējāmies: laukos jau visi sveicinās. Ir tač fein, ja miests mazāks, gluži kā māja, un kaimiņi sveicinās.
Būs man jāpatrenē arī savējie. :D
Es gan diemžēl esmu no tās kategorijas, kas tikai atbild :D Manā mājā sveicinās tikai krieviski runājošie un man tiešām liels prieks, ka viņi to dara! Tajā pat laikā ar latviešu onku izdevies parunāties tikai tad, kad viņš nobaudījis grādīgo dziru un neviens cits viņā klausīties negrib :)) Tad viņš man stāsta, kas tik manā dzīvoklī nav dzīvojis pēdējo gadu laikā – apraksta visādus cilvēkus (tāda dāma un un šitāda dāma, tad viena jauna meitene un otra meitene utt.). Izrādās, ka man ir lielisks talants tā izmainīties pa sezonām, ka cilvēks pat savu kaimiņu neatpazīst :D Pēc šīs sarunas šķita, ka nu jau gan atcerēsies mani un varēšu iet sāli aizņemties, ja vajadzēs kādreiz, taču še tev – pavisam nesen šis atkal izstrādā veco joku! Nostājies mūsu mašīnas parkošanās vietā un krūti izriezis kareivīgi saka, ka nelaidīšot te nekādus svešos! :D Nu labi, šoreiz to “norakstīju” uz savu lielo vēderu, jo tas tač riktīgi izmaina cilvēka izskatu :D Cerams, ka trešās reizes nebūs :)
p.s. portugāļu valoda man arī dikti garšo :)
Lielāko mūža daļu nācies pavadīt dzīvojot Rīga, pārāk pat daudz vietās, un droši varu teikt, ka kaimiņi un to viesi ir sveicinājušie visur. Vismaz otrajā nedēļā jau nu noteikti. ;) Jo tā, ka gluži galvu griež prom un neatbild, gadās pavisam reti. Savukārt es pārāk nepacietīga, lai gaidītu pirmo soli no kāda cit (mans spožums un posts, hehe), šo īpašību nebēdājot atstāju princesēm stikla kalna, kuras nez ko gaida, gaida un bieži tā arī nesagaida.
^___________________^
sasmējos par princesēm.. redz, tieši tās nesveicinās un šo jau te vairumā, BET,lai cik smieklīgi nebūtu, vīrieši sveicinās. Biju piemirsusi gadījumu, kad kaimiņi no dzīvokļa, kas stāvu zemāk man kopā ar “labrīt” jautāja: “Uz skolu?” :D Jā, nieka 8 gadus atpakaļ :D Kad paziņoju, ka uz darbu, tad viņi mani nodēvēja par turīgu, jo kurš tad šodien vēl strādājot :D