Kni virtuve

love yourself more

Svētdienas pretimnācēji

Novilkusi kurpes un slēpdama sirmo glavu zem platmales, viņa gozējas saulē un lasa grāmatu, koķeti izstiepjot kājas uz priekšu, lai glāsta.. lai saule glāsta.
Viņas, dalīdamas vienu žurnālu, risina krustvārdu mīklas. Lai arī galvu no saules trieciendevas pasargātu platmales, viņas apsēdušās ēnā.
Viņš, uzvilcis bikses tuvāk padusēm, pārlicis somu slīpi un vērodams putnus, dodas kaut kur. Vietējais. Zeķes ir nodevējas.
Viņi ir ģimene. Nošņurcis vīrietis ar nodevīgajām zeķēm, bet viņa teju vai nepieklājīgi īsos džinsa šortos. Atsegusi pienbaltās kājas, drošu soli dodas uz priekšu, pie katras rokas turēdama pa bērnam.
Viņa, tērpusies kokvilnā un linā, ļauj vējam spēlēties ar audumu. Pārliecināta un brīva pazūd kaut kur starp citiem tur parkā.
Viņa ir Priede un viņa ir Fauna. Vieglu un gaišu soli. Pacienājas ar maniem tirgus labumiem un tik pat viegli un gaiši dodas uz mājām.
Viņš ir svešinieks, noķēris mani auklējam mieru un viegli smaidām, smaida pretī. Tik silti. Zeķu nav. Nav vietējais. Vietējie arī reti smaida.

Tādi viņi ir.
Mani svētdienas pretimnācēji.
Silti.

Atvilktne: Kni.nieki
  • anastasijs saka:

    Cik jauks pastāsts :)

    17/07/2011 at 17:05
  • melato saka:

    Ieraudzīt un tad smalki un garšīgi aprakstīt, un padalīties …. paldies, skaisti!

    19/07/2011 at 11:22

Leave a Reply