Nesteidzīgs svētdienas rīts.
Pieļauju, ka ap to laiku, kad modos, lielākā daļa cilvēku jau gatavojās pusdienām, taču man bija rīts un šim bija jākļūst par īpašu rītu, tāpēc uzvelkot mugurā gaisīgu tērpu, ieliekot somā grāmatu, saposu sevi vēlajām brokastīm, kuras biju nolēmusi ieturēt netālajā restorānā KID*. Netāls – nozīmē, ka var aiziet kājām 10 minūšu laikā.
Lielā KID kafija ar gardām, biezām putiņām. Jāteic, ka tās izmērs patiešām atbilst nosaukumam un šaubu nav, biju izvēlējusies īsto vietu, kur uzsākt dzīves svinēšanu. Mazsālīta laša salāti ar citronzāli, artišokiem, bazilika mērci un grauzdētiem ciedru riekstiem. Viss papildināts ar mīkstu maizi un sviestu, kuru gan pie blakus galdiņa esošais knauķis atzīst par negaršīgu. Smejos klusībā pie sevis, jo mazais gardēdis ir ārkārtīgi pieklājīgs, piedāvā tētim pusi maizītes un laipni uzsmērē „negaršīgo” sviestu. Biju iedomājusies, ka šajā vecumā mazie jaunskungi uzdod jautājumus, kas sākas ar „kāpēc”, taču šis knauķis zina tikai vienu jautājumu „Kas tas ir?” Tētis pacietīgi visu skaidro un ir redzams, ka tā nav kaut kāda vienkārša, bet gan īstu vīru saruna. Nevienā mirklī mazajam netiek aizrādīts, ka viņš par skaļu (un, manuprāt, nav par skaļu.. vēlāk atnākusi mammīte gan ir citās domās), vai arī to, ka viņš darītu ko nepieņemamu. Jaunais cilvēks zina gan teikt paldies, gan lūdzu.
Pievēršos maltītes baudīšanai un grāmatai.
Lasis ir mīksts, viegli sāļš un gards, taču vislabāk manām garšas kārpiņām tīk ciedru rieksti.
Garām nesteidzīgā solī dodas cilvēki, kas visticamāk modušies tik pat agri kā es un nu tīko pēc brokastīm. Vēlām brokastīm. Lasis apēsts, grāmata lasās kūtri, jo visu laiku kāds novērš manu uzmanību. Apkārt rosība un gribas tai ļauties, lai visu sakārtotu tādos kā mazos stāstos.
Lidinos pārdomās, izgaršoju ēdienu un baudu kafiju. Kur es biju sevi pazaudējusi agrāk un kāpēc tikai tagad sāku sevi svinēt?
Kad pirmā mielošanās daļa beigusies, palūdzu viesmīlei vēlreiz atnest ēdienkarti, lai sevis lutināšana varētu turpināties. Deserts! Melleņu parfē ar kazeņu mērci, dedzinātu karameli, pistāciju riekstiem un zemeņu gabaliņiem.
Kad manas svētku brokastis tuvojas beigām, atceros tumšo rudeni un ziemu, kad kādā sarunā tincii man teica frāzi, kuru apziņa atteicās pieņemt, jo tā**, kas mirst pēdējā, vēl gulēja reanimācijā un visiem spēkiem centās ķepuroties.
Jau labu laiku kā iestājies gaišs un silts periods un tā kā tā, kas tolaik gulēja reanimācijā un centās vēl ķepuroties, ir mirusi un pienācīgi apglabāta, tad ar katru dienu spēcinās apziņa, ka tincii bija taisnība.
Ko tincii man teica?
Dažkārt ir pat ļoti labi kaut ko nedabūt.
Priekā!
Foto no kapetank.wordpress.com
*is not related to children
** cerība
:) Man prieks par Tevi, mīļā! :)
skaista svinēšana :) tā turpināt
Jauks Svētdienas rīts ir ar Tevi noticis! Man prieks!
…un apsveicu ar Dzīves svētkiem! :)
Ar atgriešanos! :)
Man prieks! Čin-čin.
ļoti gastronimiski un iedvesmojoši. šķiet, esmu nonākusi pie kā līdzīga. ja neskaita vakardienas izlieto lēcu zupu klēpī, nonācu pie secinājumu – jādzīvo sev. un jādzīvo, nevis jāgaida kaut ko no nezin kā!
esi gatava? tad ar vieglu elpu, taisnu muguru un gardu maltīti ceļš ir labvēlīgs un skaists, galvenais – Tavs!
Paldies Tev un citiem arī paldies!
Man laikam vajadzēja dubultklikšķi un Līdziņa todien uzklikšķināja, kas savukārt lika vēlreiz saprast tikai to, ka es negribu nonākt līdz tam, par ko man viņa pastāstīja.
Man ir bijis “lielisks” apmācību gads, esmu to absolvējusi ar zelta medaļu un sarkano diplomu, ko man vēl gaidīt? =)
sagaidīt pašatdzimšanu un veltīties sev! bez vilcināšanās un tūlīt! dzīvot saviem sapņiem, ne svešiem un īstenot tos!
Apsveicu ar Dzīves svinēšanu! :)
nu burvīgi! Man prieks.