Svētdienai patiesībā būtu jāsākas vēlu. Ja citas dienas var sākties agri un beigties vēlu, tad svētdiena ir tā diena, kurai ir ļauts mosties vēlāk, taču jau astoņos no rīta pievienojos tiem, kas kaut kur kādu iemeslu dēļ steidzās un par miegu tikai sapņoja.
Uzrādījusi biļeti, iekāpu autobusā, izvēlējos vietu un iekārtojos ērtāk braucienam.
Tas brīdis, kad autobuss lēnu slīd gar Centrāltirgus rajonu, pa Krasta ielu, paķerot līdz gabaliņu no maskačkas, atmiņā vienmēr atsauc to laiku, tajā pusē biju visai bieži.
Kad iešana pa Mazā Kalna ielu iedvesa nelielas bailes, bet Maskavas ielas pusgruvušie nami atgādināja ainiņas no šausmu filmām. Tā vien pazibēja doma, ka Spīlbergam nevajadzētu vis kino pilsētiņu, pietiktu ar Maskavas forštati, kur puskaili un nokaltušie koki ieskāva mājas, kuras turējās kopā uz goda vārda, jo viss, uz kā tās biju turējušās agrāk, bija jau savu laiku nokalpojis. Māju viduči no gadu svara bieži vien bija ieliekušies uz iekšu, bet sienas, kā tāda saulē apsvilusi ādā, sāka lobīt nost dēļu virskārtu. Vajadzēja krietnu devu iztēles, lai iztēlotos, kā tas viss izskatījies sākumā, kāds bijis ēku krāsojums, kāds kokgrebumu rotājums.
Taču ar laiku šīs bailes pārauga skumjās par to, cik negausīgs bijis laika zobs. Cik rijīgs un izbadējies, tas nesaudzīgi ēdis kādreizējo ēku daili gabaliņu pa gabaliņam, atstājot ēku sienās robus.
Šorīt, kad autobuss tā lēnām slīdēja garām manām atmiņām, prātoju, cik ilgam laikam vēl jāpaiet, lai šis rajons pats sevi attīrītu? Lai drupu vietā augtu vairāk jaunu māju, lai vēl vairāk bruģētos ieliņas un lai koki izskatītos nevis kā no Stārastes grāmatām, biedējoši un ar lielām mutēm, bet gan zaļotu un plauktu? Cik ilgi? Jo ziniet, tajā daļā Rīgas ir šarms. Lai cik izbadējies nebūtu bijis laiks, tajā daļā Rīgas ir šarms.
