Lidostās pārņem tā savādā sajūta.
Ne tā, ka palikt, ne tā, ka lidot prom, bet tad iekāp lidmašīnā un viss kļūst skaidrāks, jo esi izvēlējies un pat sāc gribēt, kaut kāds jau būtu izgudrojis teleportēšanās mašīnu. Sāc ilgoties pēc mājām, ikdienas pelēcīša, pēc “oi” piedodiet vietā.
Barselonā uzzināju par tādu kā pamošanās viedu: kādu pusstundu raksti uz lapas kaut ko, kas tobrīd galvā. Sākumā sanākot muļķības, bet vēlāk, kad māka ir rokā un pildspalvā, ejot raiti un teksts veidojoties pat pieklājīgs. Šis būs tāds teksts, nezinu, vai pieklājīgs, bet roka darīja savu, man plivinoties posmā Barselona – Rīga.
Ja kādam liekas, ka trotuārs nelīdzens ir tikai Valdemāra ielā, aizmirstiet, Barselona piesaka savu kandidatūru arī uz šūpojošajām flīzēm. Kad sametās kāja, piezagās doma, ka mēs pret svešo esam daudz iecietīgāki, izliekamies to neredzam un daudzus trūkumus tālienē pieņemam kā tās citas kultūras īpatnības. Sak, viņi tādi ir, tā tam jābūt, bet, ja nu kaut kas ir slikti, tas noteikti ir tikai mums.
Pirms jebkura lidojuma satraucos. Nē, man nav bail no lidošanas, man ir bail nokavēt. Iestrēgt kaut kur, palikt par ilgu. Nebūt laikā. Lai cik tas jocīgi nebūtu, šķiet, to mēdzu pārnest arī uz dzīvi, turpinu turēt sevī sajūtu, ka kaut ko tomēr esmu nokavējusi un nevis tāpēc, ka sēdēju satrēgumā, bet gan drīzāk tāpēc, ka neļāvu sev lidot. Lai kā tur būtu – lidojiet! Un izbaudiet galamērķi, kas drīzāk būs tikai pieturas nākamajam lidojumam.
Te nu mēs nonākam pie tā, kā nākas, ka tomēr atkal rakstu. Nevar taču nepastāstīt un neparādīt, ko atklāt un ieraudzīt Barselonā, lai arī tur jau viesojos trešo novembri pēc kārtas.
Visa šī sakarā aicinu tevi:
NĀC LĪDZI
IERAUGI
IZBAUDI
Lai silti!
