Tā viegli

Kad trīs dienas aizritējušas tā viegli, pāris mulsuma brīžiem un krietnu klēpi patiesu smieklu, tad jāteic, ka pie tā var pierast. Var pierast pie tā, ka ir viegli, un vienīgais veids, kā šo vieglumu saglabāt, ir palaist to vaļā. Nedēļas nogale ir bijusi sajūtām bagāta. Esmu piedzīvojusi savu pirmo festivālu (ak, vēl viena pirmā reize manā kontā), esmu vēl vienu reizi izmirkusi Piena svētkos (ja kaut kas notiek divrez, to var sākt saukt par tradīciju), esmu iepazinusies ar vienu no jums (vēl viens lasītājs, precīzāk, lasītāja nu vairs nav tikai vārds, epasts un IP adrese, turklāt jātiec, es priecājos, kad jūs nekautrējaties un nākat klāt) un viss noslēdzies tā viegli. Apbrīnojami, cik dziedējoši uz mani iedarbojas lietus. Liekas, ka katra lāse, noglaudot miesu, visus satraukuma mirkļus sapaijājusi saliek pa plauktiņiem.

Visa šī sakarā, ka pārējie stāsti rindosies te jaunnedēļ, šo nedēļu noslēdzot, viens no maniem mīļākajiem ierakstiem, ko jelkad esmu rakstījusi. Par vieglumu.
Lai ar jums un mums tā viegli!

Nepazaudēt vieglumu.
Kad vakar man pajautāja: “Ar ko Tu bildē savus grabuļus,” atbildēju, kā ir. Ar Canon, bet poņas man nav nekādas. Tikai sajūta par kompozīciju un čujs. Pogas paspaidu, šo to jaunu esmu atklājusi, bet principā neko nejēdzu un man ar to pietiek.

Es tagad necenšos propagandēt to, ka nevajag mācīties un izzināt, kas un kā darbojas, taču man šobrīd ar esošajām zināšanām pietiek un nekādus mākslas foto es netaisīšu, kā arī ar zinošajiem sacensties neiešu un fotosesijas es netaisīšu, jo ir cilvēki, kam labāk sanāk un labi vien ir, ka viņiem sanāk.
Turpinot mūsu sarunu, secinājām, ka skrienot pēc lielās poņas, var pazaudēt spēju tvert mirkli. Koncentrējoties traki uz gaismām, var palaist garām to, kā tā gaisma vispār krīt. Ja kāds grib pamācīt, es neiebilstu. Dariet to! Taču man gribas sevī saglabāt šo čuju un ņuhu ar minimālu devu poņas, jo, kur poņas par daudz, čujam paliek maz vietas.

Paturot prātā šo domu par vieglumu un turpinot to lidināt, vakar nejauši šo pašu domu atradu žurnāla UNA septembra numurā intervijā ar Renāru Kauperu, kad žurnāliste piebilda, ka, tagad lasot savus pirmos rakstus, viņa bieži vien nodomā: skat, cik feini izdevās pateikt. Tā viegli! Bet tagad jau nav slikti, tikai pietrūkst tā iesācēja viegluma, kad visādi profesionāļi nav paspējuši Tev sastāstīt, kā vajag darīt.

Dažkārt tā raugos arī es uz saviem skricelējumiem un domāju, skat, kā pratu pateikt. Nosmaidu un turu vieglumu. Manī ir kaut kāda pārliecība izstrādājusies, ka, ja kaut kas kādā mirklī nesanāk, tad nav ko no sevis žmiegt ārā. Tas viss nāks pats. Radošās lietas noteikti. Organisms ietur pauzi un nevajag to citronu, no kura tikai miza vien palikusi, vēl vairāk spaidīt. Ļauj izaugt jaunam citronkokam un tad plūc augļus. Protams, es nepalaižu pašplūsmā to, kas kādā mirklī nesanāk. Nosēdinu to “nesanāk” pie galda un pabaroju ar labu grāmatu, padzirdu ar kādu skanīgu mūziku, iesmaržinu ar rudenīgo gaisu un doma lido.

Man netīk lietās perfekcionsisms. Manuprāt, tā ir izskaužama īpašība, jo ir jābūt kādai skrambai vai izpūrušam matam, kas mūs padarīs īpašus un piešķirs vieglumu.
Tūlīt būs pirmais septembris. Kāda māmiņa noteikti jau secinājusi, ka mazajam skolnieciņam bikses kļuvušas par īsām un uzvalciņš vispār par šauru.. mazā jaunkundze spītējas, ka tieši šis matu bantes nav glītas..
Ko es novēlēšu?
Skolotājiem nepazaudēt sevī skolēnu, profesoram – studentu, bagātniekam – vienkāršu cilvēku, poņai – čuju un ņuhu, perfekcionistiem – nejaušību, lieliem māksliniekiem – zīmētāju, pieaugušajiem – bērnu, kas mīt iekšā.