“Uzraksti par to, kā ir mācīties ēst ar karoti.”
“It kā es zinātu.”
“Nu, kā tas ir, it kā Tu nekad to nebūtu darījusi.”
“Man liekas, ka esmu pratusi to vienmēr.”
Tajā brīdī, kad biju nonākusi līdz šim teikumam, mani pārņēma mazliet savāda sajūta, kuru bija radījusi iedomātā prasme, kura šķita uzradusies no nekurienes un pastāvējusi vienmēr, lai gan, loģiski saprotot, tā nebija vis. Tie, kas reiz, gluži kā spēlējot Cirku, nošļūkuši lejā pa kazu no simtu septītā lauciņa uz divdesmit trešo un atmesti sākumpunktā, zinās, cik kādreiz tik pašsaprotamā darbība kļuvusi sarežģīta, kad ārsts, noņemot ģipsi, svinīgi paziņo: “Staigā! Kustini pirkstiņus!” Jā, tūlīt! Pēc nedēļas, divām vai trim visai istabai cauri metīšu ritenīti, kājām zibot vien.
“Bet zini, nevajag obligāti nelaimes gadījumu, pietiek par to tikai padomāt.
Ir tas stāsts par veco profesoru, kuram studenti prasa, kā viņš guļ – ar bārdu virs segas vai zem. Profesors atbildējis, ka nezina, jo nekad nav par to domājis, bet vakarā paskatīsies. Un visu nakti nevar aizmigt, jo nesaprot, kā ir ērtāk.”
Taisnība vien ir. Tu tikai pajautā. Tikai apšaubi.
Tik neparasts tas brīdis, kad domās un sajūtās esam kaut ko pārvērtuši par tik ikdienišķu vai pašsaprotamu, ļaujot tam vienkārši notikt, bet tad mūs iztaujā kāds piecgadnieks, un rezultātā, nespējot izskaidrot kaut ko pavisam vienkāršu, (padodoties) savu sakāmo pabeidzam ar vārdiem: “Tā vienkārši ir.”
Kā tad ir mācīties ēst ar karoti? Nezinu, pusdienlaikā pamēģināšu.
Lai drosme jautāt par vienkāršām lietām un drosme mēģināt atbildēt!
Lai silti!
