Kad septembrī Rudu man paziņoja, ka ies mācīties uz Valmieras mākslas vidusskolu, nodomāju – forši, lai gan zin, meitenei taču vidusskolas izglītība sen jau kā kabatā! Ja cilvēks tik ļoti grib izglītoties un pilnveidoties, tas ir tikai un vienīgi apsveicami, taču vēl apsveicamāk ir tad, ja viņš ne tikai grib, bet arī kaut ko dara sava sapņa piepildījuma labā.
Kad vakardien Rudu teicu, zin, es to Tavu kleitu rādīšu savā virtuvē, viņa smējās. Šodien teica, ka esot bail tikt salielītai un vēlāk vairs neko nevarēt. Tā nu ir, uztaisi it kā šedevru un nekas cits neatliek, kā nākamo lietu paveikt tik pat labi, vai arī censties to latiņu celt vēl augstāk. Kad tiek sasniegti griesti, ir jāsaņemas, lai noturētos līmenī, un brīdī, kad uznāks lūzums (un es zinu, kā tas ir, kad uznāk lūzums), tik šim lūzumam pāri un jaukt griestus nost. Mierināju Rudu ar domu, ka var jau kādreiz sapis**** (atvainojos par rupjību) meistarībā, taču talantu sabojāt nevar =)
Tāpēc ļaujiet man jums parādīt to, kas Rudu ir izdevies. Sākums skolā bija grūts, pat mazliet briesmīgs. Atceros, kā viena otrai ieraudājām Skype (viņa par savām, es par savām lietām) un visādi centos Rudu uzmundrināt, lai tikai nepadodas, jo viss izdosies. Skolā konstruēšanas (ja nemaldos) nodarbībās viņa tika saukta par lēnīgu un skolotāja tā arī pateica, ka nu nez, vai tur kas sanāks.. vai tur maz izdosies divus kursus vienā gadā saraut… Ticu, ka tāda skepse cērt, bet ticu, ka tā var ari celt un attīstīt spītu!
Lēnīgā Rudu kleitu pabeidza pirmā un atšķirībā no citām jaunkundzēm, viņas kleita ir sarežģīta un ar garām piedurknēm, uz kurām pie tam vēl uzšūtas aplikācijas. Tā ir koša un neparasta kā pati Rudu.
Vai nav LIE-LIS-KI? =)