Lapsu medības pasludinu par atklātām!

Rudu mani te vairākas dienas kacināja.. cieties, cieties, pacieties, bet es šai tik skaitu, ka gribu bildes! Bet šī neko, jāciešoties. Ja mani mājās negaidītu milzīgs saraksts ar darāmiem darbiem, tad pieļauju, ka jau šodien sēstos busā un dotos uz Ruduzemi. Neko darīt, brauciens pārcelts uz nedēļu pēc vintage pasākuma.

Nu tad – bungām rībot, taurēm pūšot – let me proudly present – lapsas un kurkuļkrelles apvienojums. Es pat iedomājos, kā šo bildi redzot, vienam žoklis sāktu raustīties gluži, kā kaķim uz putniņiem skatoties :D

Ķeriet viņu aiz astes! Ķeriet viņu aiz astes… kamēr vēl var!
Par iegādi jāskatās pie Rudu.

Mēļoja, ka viņa esot par lēnīgu.

Kad septembrī Rudu man paziņoja, ka ies mācīties uz Valmieras mākslas vidusskolu, nodomāju – forši, lai gan zin, meitenei taču vidusskolas izglītība sen jau kā kabatā! Ja cilvēks tik ļoti grib izglītoties un pilnveidoties, tas ir tikai un vienīgi apsveicami, taču vēl apsveicamāk ir tad, ja viņš ne tikai grib, bet arī kaut ko dara sava sapņa piepildījuma labā.

Kad vakardien Rudu teicu, zin, es to Tavu kleitu rādīšu savā virtuvē, viņa smējās. Šodien teica, ka esot bail tikt salielītai un vēlāk vairs neko nevarēt. Tā nu ir, uztaisi it kā šedevru un nekas cits neatliek, kā nākamo lietu paveikt tik pat labi, vai arī censties to latiņu celt vēl augstāk. Kad tiek sasniegti griesti, ir jāsaņemas, lai noturētos līmenī, un brīdī, kad uznāks lūzums (un es zinu, kā tas ir, kad uznāk lūzums), tik šim lūzumam pāri un jaukt griestus nost. Mierināju Rudu ar domu, ka var jau kādreiz sapis**** (atvainojos par rupjību) meistarībā, taču talantu sabojāt nevar =)

Tāpēc ļaujiet man jums parādīt to, kas Rudu ir izdevies. Sākums skolā bija grūts, pat mazliet briesmīgs. Atceros, kā viena otrai ieraudājām Skype (viņa par savām, es par savām lietām) un visādi centos Rudu uzmundrināt, lai tikai nepadodas, jo viss izdosies. Skolā konstruēšanas (ja nemaldos) nodarbībās viņa tika saukta par lēnīgu un skolotāja tā arī pateica, ka nu nez, vai tur kas sanāks.. vai tur maz izdosies divus kursus vienā gadā saraut… Ticu, ka tāda skepse cērt, bet ticu, ka tā var ari celt un attīstīt spītu!

Lēnīgā Rudu kleitu pabeidza pirmā un atšķirībā no citām jaunkundzēm, viņas kleita ir sarežģīta un ar garām piedurknēm, uz kurām pie tam vēl uzšūtas aplikācijas. Tā ir koša un neparasta kā pati Rudu.

Vai nav LIE-LIS-KI? =)

Viņu sauc Rudu!

Kad šodien pie jakas piespraudās Rudu pūdelis, nolēmu pastāstīt par Rudu arī jums. Vismaz tiem, kas par viņu vēl nezina vai arī piemirsuši to, ka zina gan!

Viņu sauc Kristīne, bet plašākai publikai viņa ir Rudu.
Mēs iepazināmies pirms nepilna gada, kad palūdzu viņai uzfilcēt pelēku, piespraužamu zaķi. Vēlāk zaķim sekoja arī suns un sunim mūsu draudzība. Rudu ir viena no tiem cilvēkiem manā dzīvē, par kuriem varu droši teikt – šaubu nav, mums bija jāsatiekas! Ir grūti izskaidrot to fenomenu, kad satiec cilvēku un viņš liekas jau sen zināms, un patiesībā jūs esiet draugi, tikai vēl nebijāt satikušies. Esmu pateicīga Dieviņam par katru no šādiem cilvēkiem, ko viņš man sūta. (es jau domās redzu, ka daži no jums mazliet smaida un ticiet, es smaidu jums pretim)

Tātad par Rudu.
Viņa var tieši tā pat kā es – 5 reizes dienā padoties un atkal saņemties.
Atkal un atkal celties, lai gan nemaz nav spēka.
Lai arī Rudu saka, ka viņa nav stipra, viņa mānās =)

Par Rudu darbiem un nedarbiem.
Viņas meistarstiķis ir filcs. Kad Rudu pašu vēl nezināju, man jau bija zināmi viņas filcētie lāčauskari. Tātad – ja man par Rudu jautātu jautājumu gluži kā to, kas bija pirmais – ola vai vista, tad manā dzīvē sākumā bija Rudu lāčauskari un tad Rudu. Taču kas ir vērtīgi, viņa nav apstājusies pie lāčiem, bet gan radījusi ko jaunu, kas, manuprāt, ir daudz perspektīvāks un iespējām bagātāks variants. Suņi – pūdeļi un takši, un citas šķirnes, kuras nemaz ar neprotu nosaukt. Ja vēlaties apskatīt suņu virtuālo izstādi, tad klikšķiniet šeit . Vakardien vakarā Rudu man solīja (un sev arī solīja), ka būs arī otrā izstāde, tikai jātiek galā ar skati skolā.

Ja kādam gribas Rudu satikt ātrāk, tad jādodas uz Valmieru un jāpiesakās uz filcēšanas nodarbību bodītē ar atmosfēru “SprādziensSKAPĪ”.

Kad Rudu izaugs “liela”, viņa sarīkos arī īsto izstādi, uz kuras atklāšanu varēsiet nākt ar ziediem un cepumiem, bet pagaidām atliek vien gaidīt skates beigas un Suņu virtuālo izstādi Nr.2.

Te būs daži foto no manas kolekcijas.