Kad šodien pie jakas piespraudās Rudu pūdelis, nolēmu pastāstīt par Rudu arī jums. Vismaz tiem, kas par viņu vēl nezina vai arī piemirsuši to, ka zina gan!
Viņu sauc Kristīne, bet plašākai publikai viņa ir Rudu.
Mēs iepazināmies pirms nepilna gada, kad palūdzu viņai uzfilcēt pelēku, piespraužamu zaķi. Vēlāk zaķim sekoja arī suns un sunim mūsu draudzība. Rudu ir viena no tiem cilvēkiem manā dzīvē, par kuriem varu droši teikt – šaubu nav, mums bija jāsatiekas! Ir grūti izskaidrot to fenomenu, kad satiec cilvēku un viņš liekas jau sen zināms, un patiesībā jūs esiet draugi, tikai vēl nebijāt satikušies. Esmu pateicīga Dieviņam par katru no šādiem cilvēkiem, ko viņš man sūta. (es jau domās redzu, ka daži no jums mazliet smaida un ticiet, es smaidu jums pretim)
Tātad par Rudu.
Viņa var tieši tā pat kā es – 5 reizes dienā padoties un atkal saņemties.
Atkal un atkal celties, lai gan nemaz nav spēka.
Lai arī Rudu saka, ka viņa nav stipra, viņa mānās =)
Par Rudu darbiem un nedarbiem.
Viņas meistarstiķis ir filcs. Kad Rudu pašu vēl nezināju, man jau bija zināmi viņas filcētie lāčauskari. Tātad – ja man par Rudu jautātu jautājumu gluži kā to, kas bija pirmais – ola vai vista, tad manā dzīvē sākumā bija Rudu lāčauskari un tad Rudu. Taču kas ir vērtīgi, viņa nav apstājusies pie lāčiem, bet gan radījusi ko jaunu, kas, manuprāt, ir daudz perspektīvāks un iespējām bagātāks variants. Suņi – pūdeļi un takši, un citas šķirnes, kuras nemaz ar neprotu nosaukt. Ja vēlaties apskatīt suņu virtuālo izstādi, tad klikšķiniet šeit . Vakardien vakarā Rudu man solīja (un sev arī solīja), ka būs arī otrā izstāde, tikai jātiek galā ar skati skolā.
Ja kādam gribas Rudu satikt ātrāk, tad jādodas uz Valmieru un jāpiesakās uz filcēšanas nodarbību bodītē ar atmosfēru “SprādziensSKAPĪ”.
Kad Rudu izaugs “liela”, viņa sarīkos arī īsto izstādi, uz kuras atklāšanu varēsiet nākt ar ziediem un cepumiem, bet pagaidām atliek vien gaidīt skates beigas un Suņu virtuālo izstādi Nr.2.
Te būs daži foto no manas kolekcijas.