Dzīvokļa biedram ir kāda lieliska iezīme, ja to tā var nosaukt. Viņš skatās filmas, par kurām daudzi nemaz nezina un kuras netiek rādītas Rīgas kinoteātros. Kad vienu dienu dodos pie viņa izdiņģēt kādu filmu, man tiek atbildēts, ka “pozitīvo” filmu viņam neesot. Pieļauju, ka ar vārdu “pozitīvās” tiek domātas viegla rakstura filmas, kuru skatīšanās laikā visticamākais īpaši līdzi nav jāpiedomā. Nosmeju, ka varu skatīties arī “depresīvās” un ka visas tās, kas ir manā datorā, ir vai nu jau apnikušas vai arī negribās skatīties.
Saņemu multenīti, kas visticamākais nemaz nav domāta bērniem. “Mary & Max”.
Adama Eliota plastalīna tipa stopmotion filmiņa. Mani vienmēr aizkustinājuši darbi, kuros ieguldīts milzu darbs un uzmanība pievērsta sīkumu izstrādei.
Par Mēriju un Maksi.
Mērija ir 8 gadus veca austrāļu meitene, kura jūtas vientuļa. Viņai nav draugu, māte ir alkoholiķe (visu laiku testē šeriju), bet tēvs strādā rūpnīcā, kurā viņa uzdevums ir piestiprināt Earl Grey tējas maisiņus un to papīrīti ar diedziņu. No šī darba ir kāds labums, viņš drīkst nest uz mājām tik daudz tējas, cik vien vēlas.
Vienu dienu Mērija telefongrāmatā izvēlas sev vēstuļu draugu Amerikā. Tas ir tā pat kā mēs kādreiz vilkām ar pirkstu telefongrāmatā, lai izvēlētos izjokošanas upuri, tā Mērija izvēlas sev vēstuļu draugu Maksi. Maksis ir vīrs gados, dzīvo Ņujorkā un sirgst ar aspergera sindromu. Ir sirsnīgs, kaislīgs šokolādes cienītājs un tā pat kā Mērija – ļoti vientuļš. Un tā sākas viņu sarakste, kas ilgst gadiem… visu pārējo jums būs jāskatās pašiem. Ja pēc tālākas izpētes jums radusies interese par multfilmu, dodiet ziņu, padalīšos.
Vēstuļu draugi.
Skatoties šo filmiņu, atcerējos to, kā arī man kādreiz bija vēstuļu draugi. Tajos laikos, kad vēl bija avīzes “Laba” un “Mana”, kuru pēdējo lappusi rotāja neskaitāmas sarakstīties gribētāju adreses (šikākie bija pievienojuši foto), vēstules tika rakstītas uz nebēdu.
Variet saukt mani par jocīgu, es neapvainošos, taču es pat sarakstījos ar manu labāko draudzeni, kas dzīvoja tajā pašā mājā, kurā es tikai viņas dzīvoklis bija blakus kāpņu telpā. Viņas rokraksts bija un joprojām ir tāds, par kuru 4. klasē skolotājas parasti teica, ka šo jau nu noteikti var sūtīt atradīšanai televīzijā :D Tas bija augstākais kompliments, kādu sākumskolā varēja saņemt par rokraksta glītumu. Arī manējo varēja sūtīt uz televīziju un, saņemot šo komplimentu, spīdēju no laimes kā uz ielas sabraukta renģe. (šis teiciens man palicis atmiņā no vidusskolas laikiem… ģeogrāfijas skolotāja savos izteikumos bija nepārspējama!) Visas vēstules ir saglabātas un, ja labi pameklētu Ziemeļpola mājās, noteikti arī atrastu. Tās visas joprojām ir aploksnēs, jo mūsu sarakstes laikā vēstuļu aploksnes pēc izskata vien bija ko vērtas.
Katras vēstules svarīga sastāvdaļa bija jautājumi, uz kuriem sākumā nācās atbildēt man un vēl tie, kurus vēstuļu nobeigumā uzdevu es. Tas atviegloja vēstuļu rakstīšanu un neprasīja papildus teksta sadzejošanu. Arī Mērija un Maksis viens otram uzdeva jautājumus, smieklīgus un nopietnus: no kurienes Amerikā rodas bērni? Vai tos atrod kolas bundžiņās, jo, lūk, Austrālijā, tos atrod alus glāzes. Vai vari izskaidrot, kas ir mīlestība? Vai Tev ir draudzene? (Jautājumi ir viena no labākajām filmas daļām.)
Atceros arī kādu vēstuļu draugu, kas dzīvoja Rīgā – mājā, kas atradās uz tās pašas ielas, kurā dzīvoja mana ome. Mēs tā arī nekad nesatikāmies. Viņu sauca Roberts un viņa vēstuļu īpatnība bija tā, ka viņš nelika komatus. Tam bija pavisam vienkārš arguments – viņš nezinot, kur pareizi jāliek, tāpēc viņš labāk neliek vispār. Tā kā jau toreiz bija pietiekami bezkaunīga, tad pirms kārtīgi iedziļināties vēstules saturā, es atļāvos salikt komatus un citas pieturzīmes, lai lasīšanas procesu padarītu vieglāku un loģiskāku. Mūsu sarakste nebija ļoti ilga un es pēc tās nemaz neilgojos. Pamatskolas laikā strādāt par korektoru nebija mans sapnis.
Bija arī citi vēstuļu draugi un draudzenes, taču to sajūtu – katru rītu skriet pie pastkastītes un lūrēt iekšā, vai tajā nekā nav, bija tīrā bauda. Tas satraukums vēderā un nepacietība pēc nākamās vēstules, kaut savējo biju nosūtījusi tikai tājā dienā. Lai ko arī modernā pasaule neliktu priekšā, neviens epasts nekad nespēs sacensties ar roku rakstītu vēstuli.. ar roku rakstītu kartiņu..
Nobeigumā traileris no multenītes.
Priekā!
Foto aizlienēts no forbiddenplanet.co.uk.