Tante neredz?

Tā bija viena no tām gājēju pārejām, kur jāšķērso četras joslas. Viena no tām pārejām, pār kuru izgūlās drosmīgākās pilsētas zebras, izklājot savu kažoku ikdienas bradāšanai. Kamēr otrā galā mirdzēja sarkanais lieguma signāls, automašīnas traucās kur nu kurā. Katru reizi, pirms atmirdzēt zaļajam, bija tāds klusuma brīdis, kad zini, ka tūlīt, tūlīt varēs, bet tūlīt vēl nav sācies.

Un tad viņa kā tāds vientuļš ērglis, turot rokās medījumu, devās pāri tūlīt, tūlīt brīdī, kamēr ielas malā stāvēja mazs zvirbulēns ar mugursomu, kas bija tik pat liela kā viņa rumpis, vicināja spārniņus un mammai sauca: “Mammu, mammu, tante neredz?”

Tante redzēja, zvirbulēn, tante redzēja. Vienīgais, ko viņa neredzēja, biji Tu, kurš izmisīgi vicinot spārniņus, ar acīm vilka viņu atpakaļ.

Tādi mēs pieaugušie esam, maldinām bērnus par savu spēju redzēt.

Published by

Kni

Love yourself more

3 thoughts on “Tante neredz?”

  1. Par šo bieži domāju..
    Bet vispār – man patika tēlainais stāstiņš un tie putni.. Sasaucas ar manējiem :D

    1. Pat ja stāsts tāds mazliet paskumjšs, man ārkārtīgi patika tā mazā puikiņa reakcija un patiesās emocijas. Tas izmisums un satraukums viņa acīs. Skumjšs, bet ļoti īsts brīdis.

Leave a Reply

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.