Tas nav liktenis, bet gan mistika

Kad dzīvoju Avotielas rezidencē, darba dienu rītos man pretim nāca vieni un tie paši cilvēki. Atceros kādu sievieti, kas pavasarī un rudens periodā valkāja vienmēr melnu un viņai bija lakats – melns ar sārtiem ziediem un zaļām lapiņām. Tad vēl kāds aziātisks ik rīta skrējējs. Vīrietis ražena auguma un ar brillēm. Vienmēr smilškrāsas jakā. Tad bariņš kundzīšu, kuras pieturā gaidīja autobusu. Sirmmāmiņa, kurai savulaik palīdzēju nokļūt līdz mājām. Tā viņus varētu uzskaitīt vēl ilgi.

Visspilgtāk no pretimnācēju pulka atceros divus – kādu meiteni un puisi. Nē, viņi nenāca man pretim kopā. Katrs par sevi un visticamākais pat nebija kolēģi.

Sāksim ar dāmu.
Tā nebija parasta sieviete, bet gan sieviete skeneris. Visticamākais manā vecumā, varbūt vecāka. Vienmēr līdz pēdējai pogai saskaņoti ģērbta un vasaras mēnešos izcēlās ar īpašu slāvisku šiku. Par skeneri viņu saucu, jo katru rītu viņa mani nopētīja no galvas līdz kājām, it kā dotu savu svētību vai arī nopēlumu par to drēbju kārtu, ko biju uzvilkusi mugurā. Atklāti sakot, lai izbēgtu no viņas vīzdegunīgā skatiena, mēdzu līdz sabiedriskajam transportam iet arī pa citu ielu. Kopš pārvācos, madāmu vairs neesmu redzējusi.

Puisis.
Vasarā viņam vienmēr bija viens un tas pats uzvalks. Pelēks. Simpātiski pelēks, taču ikdienai varētu būt arī citādāki pelēks.. bez tāda spīdumiņa. Balts krekls, protams un viss pārējais. Vissmieklīgāk viņš izskatījās tad, kad uzlika saulenes. Gribubūtslepenaisaģents. Visādi citādi puisis simpātisks, tikai kārns. Vīrietim jābūt ar gaļu. Palika vēsāks un puisis joprojām ieturēja stilu.. te lavierējot no kaut kā militāra, atpakaļ uz klasisko. Pārvācos un puisi vairs nebiju redzējusi…. līdz šai nedēļai, kad viņš jau trīs reizes man braši soļo pretim pa Tērbatas ielu. KĀ TAS IR IESPĒJAMS? Es no mājas izeju tajā pašā laikā, kā kādreiz izgāju no Avotielas mājas, taču tajā mirklī, kad mums vajadzētu satikties uz Matīsa ielas, es viņu satieku uz Tērbatas ielas.

Tas nav liktenis. Tā ir mistika.

Published by

Kni

Love yourself more

15 thoughts on “Tas nav liktenis, bet gan mistika”

  1. Bet tas ir tik kaitinoši, es Līvu laukumā un Vērmanītī tiekos ik rītu ar vieniem un tiem pašiem. Mēs pat vienlaicīgi kavējam darbu, jo nav dienas, kad neredzamies!!!! Reizēm gribas teikt – labrīt.
    Un 90% no manām ikdienas pretimnācējām ir skaneres, un es viņas nevaru ciest. Jo man nekad no rītiem nav laba oma. BuH.

    1. Kā es varēju aizmirst par šo aspektu – mēs reizē kavējam darbu! (Paldies, ka pieminēji!) Tieši tā un tad es vēl vairāk domāju, nu kā tas ir iespējams, ka arī tie satiktie cilvēki (vai vismaz daži no viņiem) torīt ir čammājušies tik pat ilgi kā es. Nesaprotu.

    1. Vienīgais, ko es gribētu viņam pajautāt ir – kā tas iespējams, ka viņš man atkal nāk pretim. Pārējais man laikam neinteresē un izskatās, ka viņam ne tik.

  2. “mēs reizē kavējam darbu!” – šis nu gan ir mistika, ko es arī esmu ievērojusi. Es nezinu vai esmu “dāma skeneris”, bet citos rītos, kad labāka oma, es mēdzu ielūkoties pretimnācēju sejās, uz mirkli, it kā sakot “labrīt” un vienlaicīgi uzdodot jautājumu – vai es arī esmu ievērota un pieskaitīta pie ikrīta pretimnācējiem :D

  3. Kni, tā dāma… nu izklausās gluži kā mana kolēģe, kas kā reiz dzīvoja Avota ielā netālu no Lāčplēša krustojuma :D

  4. Kni, varbūt tu esi precējusies un veiksmīgi to aizmirsusi un tas nav nekāds “Gribubūtslepenaisaģents,” bet pati saproti kas. Filmās tā mēdz būt. Kāpēc gan ne tev?

    1. Precības izraisa amnēziju?
      Man piektdienās vairs nedomājas, nesapratu gan. Aizkadrā vai kadrā var droši paskaidrot.

      1. man liekas, Signis te runā par liktenīgajiem cilvēkiem… :) sirsniņdiena tuvojas, visi mazliet apromantizējušies.

        1. Aa. Nē, nava nekāds liktenis viņš un es viņam ne tik. Tos es pat ar pakausi jūtu. Cilvēks, par kuru mana interese aprobežojas ar jautājumu “kā tas nākas, ka Tu man atkal pretim nāc”, nevar būt nekāds liktenis. Liekas jauks, bet man iekšā pat nekas nenokustējās. Pilnīgi nekas. Es pat nenosarku. Un tā tiešām ir zīme.

  5. :) No rītiem autobusā ir vieni un tie paši cilvēki. Vakaros ir citi, bet katru dienu vieni un tie paši. Un pats interesantākais, ja es nokavēju autobusu, vai aizeju pablandīties pa kādu bodi, iekāpjot autobusā, vismaz septiņi cilvēki būs tie paši, ar ko katru vakaru dalu autobusu braucot mājās. Tā arī ir mistika! :)

Leave a Reply

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.