– Cik gara tā kleita?
– Tā līdz ceļgalam. Mazliet virs.
– Cik ilgi būsi prom?
– Drīz būšu atpakaļ.
– Cik daudz ēdīsi?
– Nē, neliec man daudz. Jā, tik ir labi, bet pieliec vēl mazliet.
– Cik tālu viņš dzīvo no centra?
– Nē, nav tālu.
– Cikos tu celsies?
– Agri.
Tās savādās mērvienības, kur garumu varētu izteikt centimetros, metros vai kilometros, ilgumu – sekundēs, minūtēs vai stundās, daudzumu.. labi, gramos uz augstāk minēto jautājumu atbildēt būtu muļķīgi, taču to varētu izmērīt karotēs vai kausiņos. Jūs palūkojieties, kā ēdnīcā saprot vārdu “mazliet”! Atbildot, ka kaut kas nav tālu, arī pavisam vienkārši iespējams aizšaut greizi. Laikā, kad dzīvoju tajā krastā un ļoti tuvināti jūrai, arī man nelikās, ka tas tālu, bet, kopš dzīvoju centrā, tā sajūta ir – ļoti tālu. Pat braucienā uz Ķengaragu janvārī sajutos kā skolas ekskursijā – jābrauc ilgi, sēžam aizmugurē un man somā ir salmiņi ar sezama sēkliņām. Vēl tikai spraita trūka.
Ja tā padomā, tad tās atbildes ir šarmantas un sarunu rosinošas. Dažreiz liekas, taču joprojām interesantas. Tēlainas mērvienības. Mērvienības, kurām nepieciešams izklāsts. Mazliet.
Ļaujiet man jums atkal nocitēt kaut ko no Rušdi romāna “Pusnakts bērni”.
Nepieļaujot, ka man balsī varētu iezagties tā dabiskā skaudība, ko neglīts cilvēks izjūt pret neaizmirstami satriecošo, es teikšu, ka dakteris Azizs bija gara auguma vīrs. Ja viņš cieši piespiedās pie ģimenes mājas sienas, tad viņa augums bija mērāms divdesmit piecos ķieģeļos (pa ķieģelim uz katru dzīves gadu), mazliet pāri sešām pēdām.
Un kā jūs izmērītu savu augumu?
Trenēties skolas basketbola komandā mani neatlasīja, bet tautas deju ansamblī ar atplestām rokām un vienmēr skolu deju svētku skatēs lika dejot pirmajā rindā :D
Skat, kā Tu izmērīji. Pēc piederības.
Ziemeļpolā gan pundurus basketbola komandā ņem un par kapteiņiem ļauj būt.
Patīk, kā Tu ienāc uz rīta tēju, lai gan.. klau, cik Tev ir pulkstens?
Jā, lai gan pensijas vecums vēl tālu – ceļos ap 5am va 6am. Bet freelance priekšrocība ir tā, ka pa dienu pēc pusdienā man ir laiks diendusai – gluži kā bērnudārzā :)
Vēl ir tādi, kas lietas mēra noliegumos. “Es gribu košas bildes. Cik košas? Nu tādas, kas nav melnbaltas.”