Jau labu laiku manī (un vēl kādā) mīt pārliecība, ka svētdienas nav dienas, kad Dievs atpūtās, vismaz radošains ne, jo tās ir darbīgākās un iedvesmojošākās dienas, kad saproti, sasodīts, nu kāpēc tā iedvesma nāk tieši četros pēcpusdienā un turklāt ja vēl nākamā ir darba diena. Visam pa vidu jāpaspēj noskaņoties visai nedēļai, izgulēties un no rīta izskatīties tā, lai nevienu nesabiedētu. Katru svētdienu ap šo laiku vēlos, lai būtu nevis četri vakarā, bet gan desmit no rīta.
Kad biju paveikusi daļu no darāmajiem darbiem, tīrīju galdu un mīcīju kopā pārpalikumus, ievēroju ko neparastu. No samīcītās masas veidojās pārsteidzoša bilde. Sajūtas tādas, it kā šalktu jūra, putinātu sniegs, kāpās pūstu vējš un vienkārši būtu pelēks, taču neparasts ziemas rīts. Tas bija mirklis, kad doma par pārpalikumu samīcīšanu viendabīgā masā izzuda. Ņēmu rokā palīgrīkus un tvēru mirkli, lai uzdarinātu 6 nejaušības skartus ziemas ziloņus, kas rindosies pie audekla un greznos sienu. Vai nu manējo un vēl kāda…. vai tikai manējo. Tas viss atkarīgs no attiecīgā brīža vēlmes dalīties =) Šķiet, pēc tās saņemtās paciņas (Pat trūkst vārdu! Kādam ir izdevies mani pārsteigt!!!) esmu gatava arī ar ziloņbrīnumiem dalīties, jo šķiet, tieši šajos ir vairāk miera kā jelkad, vairāk ziemas burvības.. vairāk nejaušības, kas tos padara jo īpašus.
Skatoties uz šiem ziloņiem, man pat ziema drusciņ patīk un ilgas par pavasari mazinās. Bet tikai mazliet.
Citādi es gribētu pateikt milzīgu paldies par to ieguldīto darbu un laiku, par domām un piedomāšanu paciņas sūtītājam. Lai arī zinu, ka nelasīs šos vārdus, jo vienkārši nesapratīs bez tulka palīdzības, tik un tā. Siltas, siltas domas un milzīgs paldies, kas iesaiņots ciešā apskāvienā. Knīš*
*Kni un skaipa lāča apvienojums
P.S. Ja kādam ir vēlme saņemt ziemas ziloņus kā wallpaper, pateicoties QooQoo Aļonai, man tagad tāds ir un varu nosūtīt arī jums. Atliek tikai dot ziņu uz kni.virtuve (at) inbox.lv.
Tie tik ir skaistuļi :) Var kādu no viņiem .. dabūt pie savas krūts piespraust?
Nevar, draudziņ. Nav un nebūs spraudīšu. Tādi par plānu priekš spraudītēm. Kas zina, varbūt vēl sanāks nejaušība kādu zitu reizi, jo pārpalikumi ir vienmēr. =)
Kas zin vai no tiem sanāks , kas tāds :)
es jau teicu, cik ļoti šamie man tīk… un tagad rotā manu datora “sienu”. āāāā, tā noskaņa tur. skaties un redzi kaut ko savu.
Man, lūdzu, ekrāntapetīti…
Piesakos ciemos uz 7dienu. Vai atradīsies brītiņš?
Un uzaicinu uz sava jaunā kora pirmo konci Ģertrūdes baznīcā 4dien 19:00. Tiksi? Dikti gribu, lai beidzot redzi un dzirdi, kā dziedu :))
Nejaušības ir lielākās jaušības! To nu zinu noteikti!
Pirmo skatienu uzmetot bildei (bez raksta lasīšanas) likās, ka esi melnbalto fotogrāfiju iedabūjusi ziloņu formātā.. :)
:) Prieks! Tāpat vien! Par Kni un jaušībām..
PALDIES! Jaušībai nejaušībai spēks.
Puteņziloņi – cīnītāji ar vēju, sniegu un aukstumu… Otrās rindas kreisais un trešās rindas pirmais varētu būt barveži, kas visu grūtumu uzņem uz sevi… Ceļā pēc nākošajām nejaušībām… Kaut nejaušībai viegluma garša… Bez saspringuma, bez domām, bez izpatikšanas mēģinājuma un “vaipatiks?” jautājuma…
Skaisti!
izskatās pilnīgi kā pie jūras ziemā. tik tik labi :)
Es no tiem klusajiem virtuves viesiem. Sarunās klausos, bet parasti nepiedalos. Bet šoreiz es vairs nevaru klusēt! Tik ļoti skaisti! Šie ziloņi ir kā manas Latvijas ziemas skaistākais atspulgs un precīza manu jūras-izjūtu esence. Ļoti personiski un izjusti.
Paldies, ka radi šādus brīnumus! :)
Paldies, Laura!
Šodien man laikam Lauru diena, jo Tu esi jau otrā Laura, kas atklājas :) Vai arī Tev ir divi uzvārdi.
Ak mans Dievs…
Kad liekas, ka nu viss, viss ir redzēts…
Tu paņem un nogāz mani no kājām ar kaut ko jaunu un neiedomājami skaistu!
BRAVO!!! BRAVOOOOO!