Kas sākotnēji bija plānots kā atpūta, lai arī nedaudz piespiedu kārtā, izvērsās par veselu mācību stundu. Mācību stundu man un ir labi, ka šādas mācību stundas ir.
Viss noiet greizi Nr.1.
Sarunājām, ka dīvānsērfotājs ieradīsies sestdienā, lai gan pašā sākumā viņam bija citi plāni, kuri nesapasēja ar manējiem un kā rezultātā es nevarēju piedāvāt naktsmājas, puisis plānu izmanīja un paziņoja, ka ieradīsies sestdien un prom dosies pirmdienas rītā. Sajūsmā neesmu, bet der!
Vēl pat nebija pienākusi sestdiena, kā puisis paziņoja, ka savus darbus igauņu zemē pabeidzis un vispār ieradīsies jau piektdien! Opā! Šis vairs nebija manā plānā, jo bija jau piektdiena! Sajutos visai neērti, ka esmu tik neelastīga savos plānos, taču kā paklājs neizklājos. Teicu, ka viss paliek kā runājām un naktsmājas viņam būs jāmeklē citur, proti, hostelī. Iespējams, kāds tagad rauks pieri, nu kā tā var, nu kā tā var, tad mana atbilde būs pavisam vienkārša – VAR! Plānus var mētāt pa labi pa kreisi tad, ja ceļo uz savu galvu un neiesaisti šajā pasākumā citus. Turklāt, pirms pirkt biļeti, vajadzēja pajautāt, nevis nopirkt un tad paziņot – es braucu!
Viss joprojām iet greizi Nr.2.
Ap pusdienas laiku saņēmu zvanu, tērpos un devos puisim pretim. Laiks neloloja, taču gribēju kaut kā kompensēt savu iepriekšējā vakara daļējo bezkaunību. Puisis, kaut kur saklausījies, ka katram atbraucējam jādodas uz lidiņu, teicās, ka soma esam smaga, noliks mājās un tad ies iestiprināties. Lai tā būtu. Cēlusies biju agri un lidiņā nav būts kopš augusta. Šajā mirklī domāju, nu kurš tiem cilvēkiem sastāsta, ka jāiet uz lidiņu, a? Tas ir kaut kādos ceļvežos ieskrāpēts vai? No sērijas – ja jau, tad jau, tikai komiskākais sākās tur. Cik man tomēr zināms, tad tradicionālais latviešu ēdiens nav rīsi ar dārzeņiem, bet tas ir tieši tas, ko viesis izvēlējās. Uz sautētajiem kāpostiem pat nepaskatījās un kartupeļus viņš esot ēdis jau no rīta. Labs ir, ēdīs itāliešu ēdiena pakaļdarinājumu. Pēc tam tāds veikls gājiens cauri jūgenda rajonam, kuru puisis nemitīgi ņēmās salīdzināt vai arī mēģināt meklēt salīdzinājums. Ja pirmā mācību stunda bija rēķināties ar citiem, tad šī te – izbaudīt nesalīdzinot. Visu ceļu nācās meklēt atbildes, kam tas viss līdzinās. Kam kam.. vai tad nevar baudīt tāpat?
Lai gan bija jau drusku pavēls, tikām arī līdz tirgum. Manas gurķu dīleres jau domā, ka es piestrādāju par privāto gidu un kā latviešu kultūras objektu, katru reizi arī atrādu viņas. Viens labums – tiku pie tik kārotajiem gurķiem, kurus savukārt viesis izbrāķēja (šī ir viņa viena no labākajām īpašībām). Vēl pāris pirkumu vakariņām, jo man taču bija jādemonstrē, ka es protu gatavot un ka atbilde uz jautājumu „Do you cook?” nebija melota. Bez pierādījumiem mūsdienās jau tagad reti kam var ticēt.
Vairs nevaru izturēt, cik ļoti viss greizi Nr.3.
Kad biju izturējusi jautājumu gūzmu, kas tika raidīti manas privātās dzīves ķidāšanai:
Kāpēc Tu dzīvo viena? (Un kas tad ir? Man tā patīk.)
Tev puisis ir? (Pa kuru laiku tieši?)
Tik lielā dzīvoklī vienai nav skumji? (Nē.)
Nē? Kā tas iespējams? Ko Tu pa nedēļu dari? (Lasīt visus pārējos ierakstus)
Tev ir brālis? Kur dzīvo? Rīgā dzīvo? Vecvecāki arī dzīvo Rīgā? Kāpēc jūs nedzīvojat kopā? (Es nevēlos sākt ienīst savus radiniekus.)
Kādas Tu iedomājies savas kāzas? (Ko? Ko? Es nekad neesmu stāvējusi pie kāzu salona un siekalainu skatienu skatījusies uz to balto kleitu. Vai tā ir atbilde?)
Kāpēc Tev rādās murgi? (Mīļo cilvēk, ja es sākšu analizēt visu, kas ar mani notiek, es sajukšu prātā)
Saņēmu vēl vienu – vai tas būtu ok, ja es tomēr šodien nebrauktu uz Lietuvu, kā biju plānojis, bet paliktu vēl vienu dienu? :D Tajā mirklī es iekšēji jau smieklos vārtījos pa zemi. Tā neko sev, izlēmība :D Tieši tad, kad biļete jau ir iegādāta, kad viņš man ir paziņojis, ka prom viņš brauks svētdienā, kad es jau paspējusi sarunāt vakarā tikšanos, viņš pajautā, vai var palikt vēl. Jā, ja celsies sešos :D Izrādās, tas nebija šķērslis un man piemetās kauns, ka es kļuvu tik nesavaldīga un eksplodēju, pasakot, ka viņš čakarē manu laiku ar to, ka maina savas domas 3 reizes dienā. Atvainojos par savu neelastību un teicu, ka paskatīsimies, cikos tas buss uz Igauniju.
Kaut kur visam pa vidu viņš vēl nesapratnē jautāja, kāpēc nenoslepkavoju man vannasistabā dzīvojošo zirneklīti (Jē, rait! Vēl kas nebūs! Tas ir mans mājdzīvnieks un lai viņš tur dzīvo. Virtuvē pie izlietnes ir vēl viens. Viņi no vienas ģimenes un pēc sevis pieskaitīšanas varu pateikt, ka tā ir vēl viena mājsaimniecība, kas dzīvo kopā ar mani.). Un jā, it kā tā jau nebūtu gana, viņš sačakarēja poda ūdens nolaišanas mehānismu :D Kaut kas dīvains notiekot.. nu kas tur dīvains, ūdens gāžas :D Skrūvēju vaļā, laboju un plūdi apturēti.
Viss beidzot sāk iet taisni. Nr.4.
Autoostā viss beidzot sāka notikt tā, kā pēc šī haosa jābūt. Izbraukšanas laiks nesakrita, tas bija par 2 stundām ātrāks!!! Vēl mazliet jautājumu terors un jo nešpetnākas bija manas atbildes, jo vairāk viņš pavilkās un bārstīja komplimentus.
Laiks bija sabiedrotais un visu salika pa vietām. Es paliku savējā un viņš aizbrauca uz savu.
Viņš noteikti ir jauks cilvēks, tikai mums tā dīvānsērfotāju filozofija nesakrita. Pavisam nesakrita.
Jautru nedēļu!
:) ai, nu traki tev!
Bet sasmējos.. :D
Un par Lidiņu ar brīnos.. manējie sērfotāji ar vienmēr to grib.. Un vienmēr tur ēd rīsus ar dārzeņiem.. :D tiešām. Uz kartupeļu pankūkām, rupjmaizes kārtojumu utt nav pierunājami.. kur nu vēl skābus kāpostus.. :) Tu jau ar..
Pirmais arī gribēja uz lidiņu. Tā nu mēs kursējām, jo no Avotenes nebija tālu un laiks bija tik draņķīgs, ka nekur iet nevarēja, savukārt amurikānim, kuram krievu asinis, lidiņš neinteresēja. Mēs pat līdz tam nenonācām, jo mājās, pateicoties Fre, mums bija restorāns.
Labāk pasaki, ko šitam referencē ierakstīt :D
Nu re, tev normāla starpkultūru pieredze bijusi.. ;)
Ieraksti, ka ziņkārīgs. zinātkārs.. Es shitā ar vienam ierakstīju, ka jokdaris.. jo ar saviem jokiem mani gandrīz izveda.. :D
Jā, šī ir laba doma, jo sliktu neko negribās rakstīt. Mums vienkārši nesakrita tā sērfotāju ķīmija un kā Bea teica, to jau nevar paredzēt.
:) neesi nu tik skarba pret puisi, vins visticamak tikai gribeja uzturet sarunu, nevis spelet pratinasanu :)
Man laikam ir mazlietiņ citi priekšstati par sarunas uzturēšanu un par jautājumiem, kurus uzdod cilvēkiem, kurus pazīsti pāris stundas, turklāt no 35 gadīga vīrieša. To laikam es nepieminēju, jo es viņam nedotu vairāk par 25. Gan pēc skata, gan pēc uzvedības, gan pēc runas.
Katrā ziņā, kad viņš taisījās ko jautāt, man jau sametās bail. Viņš varētu ar manu vecmuteri sacensties. No viņiem sanāktu labi nopratināšanas aģenti.
nuja, to kimiju jau ieprieks nevar paredzet. vismaz bus stasts par igauni, kas uzdeva daudz jautajumu.
Viņš nav igaunis.
Kā arī – nu cik ilgi Tu izturētu tieši šādus jautājumus un vēl citus, kas ieturēti tieši tādā pašā stilā?
tas atkarigs no ta, kada ir saspele ar cilveku, ja rodas kontakts, tad nekas nav jaiztur, viss notiek dabiski. ja kontakta nav, tad jasakoz zobi mazliet, tur tev taisniba. ta laikam ir divanserfosanas loterija, jo nevar zinat, ka viss izvertisies.
Tasnība. =)
jā, ar sērfotājiem kā ar bitēm… Kādas tam jaunietim citu atsauksmes?
Bija viena un pozitīva. Zin kā, kaut kā jau tās atsauksmes ir jāsavāc un jādod iespēja. Izlēmu dot. Parasti cītīgi izlasu maksimāli daudz, ko teikuši citi.
Puisis tikko atrakstīja ziņu un atvainojās, ka uzvedies kā bērns.
Pateicās par sniegto mācību.
Viņam arī paldies, jo šo to iemācījos arī es.. lai gan izbesījos krietni.
ha ha, vispirms dara un tad domā…
nu dīvānsērfošana ir tāda padarīšana. ir jābūt gatavam uz visu. Pēc šī ieraksta man pat radās vēlme apkopot savu pieredzi, jo patiesībā no katra sērfotāja bija citi brīnumi, un tai pat laikā – mēs paši kā šerfotāji ar ne vienmēr esam bijuši ideāli (visticamāk)
savukārt, par Lidiņu un rīsiem jeb par ēšanu – mums ar ir laba pieredze. Spāņi bija atbraukuši ciemos un kad pa veikalu staigājām un runājām par to, ko vakariņās varētu pagatavot – šie kautrīgi pajautāja vai varot pelmeņus. Mums gan likās – kā gan mēs tā ciemiņus ar pelmeņiem barosim, bet šie bija tik priecīgi, jo pirms satikās ar mums tie bija NEO bārā pa padsmit latiem pāris pelmeņus nobaudījuši, tāpēc priecājās, ka tagad var ēst uz nebēdu :D
Uzraksti gan! Būtu ļoti interesanti palasīt.
Pati kā sērfere esmu bijusi tikai vienu reizi kopā ar Din un Ilzīti, kad mēs tādā ļoti dīvainā sērfojienā Briselē pabijām. Ilzīt, attoli :D :D :D
Par pelmeņiem runājot, ar amurikāņkrievu tieši gājā uz pelmeņiem gan soļanku noēsties, gan pelmeņus. Ar viņu bija sasodīti viegli un kopā ar manu kaimiņu bijām gatavi viņu adoptēt :D Vēl ilgi skumām, kad šis aizbrauca.
Mans spāņu valodas pasniedzējs arī visvairāk jūsmoja par pelmeņiem – tas viņam visvairāk pietrūkšot Spānijā :)
es tā smējos…. :)
Zini, es vienreiz lasīju par kādu dīvānsērfotāju, kurš mēģināja piekantēties dzīvokļa saimniecei, jo viņš redz entos gadus ceļo un visas pie kā viņš ir palicis ir ar viņu dalījušas gultu, bet šī tielējusies kā jaunava un likusi gulēt uz dīvāna! :)
Neko padarīt… :) galvenais, kā tagad ir pieredze! :)
un man patika par to adoptēšanu! ;)
:D :D :D
citu neko neteikšu, lai gan ai kā gribētos :D
Nez kā man jūs jāizaicina, lai jūs iemācītos pateikt to, ko domājat..
Es vispār pirmo reizi uzzināju par šādu ceļošanas veidu un dīvānsērfotājiem… (es vispār uzzinu un brīnos par ļoti daudz ko pēdējā laikā… tā kā no Marsa atgriezusies!) Bet pats jaukākais šajā stāstā – Kni dusmas, kurās vieta ir atradusies arī ironijai :), un zirneklīši, kuri, iespējams, viens otru meklē…