Tev somā tur vēl ir vieta

Pirms trīspadsmit gadiem es pārbēgu no Alūksnes uz Rīgu labākas dzīves meklējumos. Mēs visi no kaut kurienes bēgam. Visbiežāk no sevis.

Silva saka, ka tās paciņas un pakas, ko svētdienu un citu dienu vakaros ievedam te pilsētā, ir kā mūsu labākās dzīves humānā palīdzība, jo ziniet, no kultūras vien nepaēdīsi, un Rīgas restorāni nemāk kā mamma un tētis to zivi papīrā, tos gurķus un tomātus maisiņā, tos šajā vasarā vāktos liepziedus un gaiļbiksīšus, tās lauku olas, tos pašu audzētos kabačus. Neviens viesmīlis nekad neteiks, vai tev tur vēderā (šajā gadījumā, somā) ir vieta. Neviens. Bet mamma vienmēr pajautās, nē, pat nejautās, viņa parādīs, kur vēl kaut ko var ielikt.

Un tad, sēžot sastrēgumā, domāju, nez, cik litriem zupas, cik kilogramiem kartupeļu, tomātu, gurķu, cik kotletīšu sēž tagad automašīnās tieši šajā lēnīgajā rindā un gaida, kad nonāks galapunktā. Iespējams, tā ir maģiskākā rinda. Rindas, kas iebrauc pilsētā. Ar pārbēdzējiem labākas dzīves meklējumos.

Lai koša nedēļa!

Published by

Kni

Love yourself more

4 thoughts on “Tev somā tur vēl ir vieta”

  1. Par maģiskāko rindu – burvīgi teikts! Un vieta ne vienmēr pietiek somā, tā dažkārt trūkst arī mašīnā! Piekrauta līdz lūpai, ar visu laukos pieejamo, lai mums te – rīdziniekiem būtu labāka dzīve. Labāka, jo mums ir kur atgriezties/iegriezties – manā gadījumā laukos.

  2. Man tā ir pēc omes apmeklējuma, vienmēr jācīnās par to, lai paņemtu pēc iespējas mazāk, jo dotd tiek uz nebēdu sākot ar dārzeņiem un beidzot ar sālītiem gurķiem trīslitru burkās. :D

    1. Nevar taču mazbērnam ļaut nomirt badā :) Opis man vienmēr grib kādu mantu vai krāmu iedāvināt. Arī mīļi.

Leave a Reply