Tas notika 14. februārī un bez jebkādas romantikas, kura piederētos šai dienai. Atceros to satraukuma sajūtu, kad e-pastā saņēmu ziņu no paša polimērkeramikas dieva – Dan Cormier. Jā, varbūt ļoti skaļi, bet, kopš atklāju flickr un tā nebeidzamos “darbu izstāžu kambarus”, Dana varēšanu esmu vērtējusi ļoti augstu. Viņš ir precīzs, tehnisks, perfekcionists līdz pēdējam sīkumam un teju vai ar katru savu darbu liek manam žoklim kādu brīdi palikt pavērtam.
Dans mani paaicināja piedalīties starptautiskā projektā “The Broken Internet Project”, kura vadītājs bija viņš pats un kura prezentācija bija paredzēta Maltā – Starptautiskās Polimērkeramikas asociācijas EuroSynergy konferencē (International Polymer Clay Association’s EuroSynergy Conference). Milzīgs pagodinājums un vēl milzīgāks satraukums.
Mēģināšu īsi.
Projektā piedalījās 26 polimērkeramikas mākslinieki no dažādām Eiropas valstīm un viņu galvenais uzdevums bija desmit dienu laikā izgatavot savu piespraudi, iedvesmojoties no vienas, kuras fotogrāfiju katrs saņēma epastā. Tās desmit dienas nav nekāds joks. Katrs pierakstījās uz konkrētu laika posmu, saņēma fotogrāfiju un šajā laikā bija jāizstrādā ideja, tā jārealizē, piespraude jānofotografē un bildes jānosūta Danam.
Brīdī, kad epastā saņēmu Dana piespraudi, man bija tikai viena doma, proti, kāda vella pēc es piekritu un kā lai tagad kaut ko vispār uztaisu, ja manā priekšā ir kaut kas TĀDS! (Kāds mierinājums, kad vēlāk lasīju citu dalībnieku izjūtas, izrādījās, es tāda neesmu bijusi viena.)
Dana piespraude man atgādināja Google kartes un savējo nolēmu veidot kā saucamo “street view” – ielu skatu ar visiem “Monē dīķiem”. Tagad, kad projekts ir galā un esmu redzējusi arī citus darbus, manuprāt, to manu iedvesmu vajadzēja virzīt citā virzienā, proti, darīt to, ko es lieliski protu un kas es esmu, nevis censties šajā reizē atklāt sevi no jauna. Ha ha hā, pēc kara visi gudri un arī es. Tagad pavisam noteikti es tajā visā iemānītu ziloni līdzīgi kā šeit. Bet nieki.
Te būs vēl divas bildes no mana “kosmosa kuģa”, kā to nodēvēja kāda dāma facebookā. Manurpāt, ļoti jauks apzīmējums.
Bilžu sakarā liels paldies jāsaka Valdim Ošiņam, kurš neatteica un ļoti laipni izlīdzēja.
Visas pārējās piespraudes ansablī. Katru no tām atsevišķi meklējiet šeit – Dana flickr kontā.
Noslēgumā varu vien piebilst, ka šis projekts ir bijis brīnišķīgs ceļojums: uzaicinājums – gluži kā biļetes iegāde, idejas izstrāde – kā šaubas par to, kas būtu jāliek somā, gatavās piespraudes bilžu nosūtīšana – kā pārdomas, vai somā viss salikts, gaidīšana – kā lidostā, stacijā vai ostā, un beidzot ieraudzīt to, kas katram sanācis – kā nonākt ceļojuma galamērķī un apskatīt tā skaistākās vietas. Viss, kas pāri – atmiņas, pārdomas un vērtīga pieredze.
Interesanti, kā cilvēkiem strādā fantāzija tik atšķirīgi. :) Man patik Tavs darbs, tāds neierasts, atšķirīgs. :)
Paldies!
Jā, es arī mazliet nobrīnījos par to, kā kurš ir nolēmis inspirēties. Skaidrs, ka tagad ar mierīgu prātu darītos citādāk, jo pēc būtības var pievilkt klāt visu.
Man ļoti patika tie pavadstāsti, ir daži tādi ar ļoti dziļu nozīmi, kāpēc kāds darījis tieši tā, bet citādi, manuprāt, man ir jocīga izpratne par iedvesmošanos :), jo pašā saknē man ļoti nepatīk skatīties uz citu darbiem, lai taisītu savu. Tas šajā stāstā arī bija visgrūtākais, proti, darīt tā, kā man nav pieņemami. Bet, kā jau teicu, pēc kara visi gudri. Brīnišķīga pieredze!
man patīk visi. ideju vētras.
Ļoti precīzs apzīmējums par tām vētrām.
Par tiem kosmosa kuģiem tā dāma nebūs bijusi vienīgā. Kad es šo ieraudzīju pirmo reizi, es nodomāju – vai cik forši, Kni ir uztaisījusi Death Star no Zvaigžņu kariem, tikai plakanā formā. :)
Milzīgs prieks par tavu dalību projektā, Ļoti orģinālas piespraudes! Šķiet tas ir ļoti vērtgi un interesanti uzņemtiess piedalīties un radīt darbu ārpus savas komforta zonas. Nezināmais, bet tai pašā laikā cik daudz iespēju. Malacis!
Paldies jums abām mīļš!