Tiešām?

Atgriežoties mājās no ladies night ar kleitu un kurpju parādi, nākas secināt, ka nekas jau nav mainījies: kārojas siltuma, vakarvakarā radīto viesuļvētras haosu istabā neviens rūķis, ne arī feja nav novākusi un viss pa vecam, tik vien kā gaisā virmo kanēļingvera smarža.

Aizdomājos, jo vispār stāsts par ko citu.
Dzīvē ir gājis visādi, taču cik man zināms un cik mana atmiņa tur, kardinālus lēmumus pieņemt nav nācies, vismaz neko TĀDU neatceros.. ja nu vien nācies pieņemt lēmumus kāda cita vietā, kurus vēlāk tas kāds cits gan veikli uzskatījis par sevis pieņemtiem. Jāsmejas! Ja dāvanas arī mēdz pieņemt (es dodu un otrs ņem), tad šo posmu mierīgi arī var apzīmēt tieši tā – lēmumu (pie)ņemšana.

Taču tajā visā ir kāds triks, kāda spēle un spēlētājs nav neviens cits kā dzīve. Iedomājieties vien, kad esiet svārstījušies, lauzījuši galvu un satraukto domu dēļ neesat spējuši gulēt.. iedomājāties? Esiet jau tikuši līdz lēmumam un pārliecība ir stipra līdz brīdim, kamēr kāds nesāk pārjautāt, vai arī viss sāk spēlēt pret izdarīto izvēli.. tā vien liekas, ka kāds nemitīgi pārjautā: tiešām? Tiešām? TIEŠĀM? Esi pārliecināts? Nepārdomāsi? Tad man radās jautājums un kāpēc tieši tobrīd, kad jau esi izlēmis, viss sāk spēlēt pret izdarīto izvēli? Vai tas ir pēdējais pārbaudījums, lai tiešām nostiprinātu radīto pārliecību vai arī tas ir triks, ko radījuši kādi dziļi zemapziņas lauki, kas pārbijušies no pārmaiņām? Kā tur īsti ir? Mm?

Dziesma tiem, kas tomēr sadūšojās.

Published by

Kni

Love yourself more

7 thoughts on “Tiešām?”

  1. Zemapziņas radīta ilūzija par to, kā iespejamais lēmums tomēr nav pareiz – tieši zemapziņā pievelk tos “Tiešām???”! :)
    Un tādos mirkļos der atcereties :
    “Prats ir akls, klausi sirdi!!!”

  2. :D :D :D tu par mani te tagad raksti??
    Es pēc sava lielā lēmuma drīz pārstāšu runāt ar tiem, kas ir stabilas un nodrošinātas dzīves piekritēji un tiem, kas vienkārši netic trakām idejām.. Jo nu jau esmu tikusi līdz tam, ka lēmums ir pieņemts, viss ir izdarīts.. un.. nē, nē, es nenožēloju.. Es vienkārši pie sevis domāju – kur es trakā tagad taisos doties?? Un kāpēc esmu iedomājusies, ka man izdosies?? :)
    Labi, ka pārliecība par to, ka tur kur esmu palikšana man nebūs tā kā tā, mani notiur pie entuziasma un dzīvesprieka.. un DROSMES.. savādāk.. eh, baidos jau biki ( nu labi – nu jau normāli baidos).. :)

    1. Pēc sazin cik tur tām dienām beidzot piezvanīju uz mājām un māte taujā, ko es grasos izlemt :D Tad sanāk, ka es par sevi, bet vispār jau nē.. un par Tevi arī ne, bet redz, uzrunāja =) Ilzīt, nebaidies! Es braukšu ciemos =)

  3. Es tomēr domāju, ka visi tie “tiešām? Tiešām? TIEŠĀM? Esi pārliecināts? Nepārdomāsi?” ir tikai un vienīgi pēdējie pārbaudījumi, lai vēlreiz un vēlreiz pārliecinātos par savu lēmumu… Un tad, kad pēdējais “tiešām?” tiks palaists, tad iestāsies miers… Drosme, entuziasms un dzīvesprieks ieņems savu vietu… (kurš nu gudrais reiz bija teicis, ka “labāk izdarīt un nožēlot, nekā neizdarīt un mocīties nožēlā par neizdarīto…”). Un baidīties no pārmaiņām taču ir normāli! Bet pārmaiņas virza mūs un pasauli… Visu…

    1. Un tad, kad pēdējais “tiešām?” tiks palaists, tad iestāsies miers.. JĀ! TIEŠI TĀ!
      Tad par mieru!

Leave a Reply to kastanis Cancel reply

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.