Kni virtuve

love yourself more

Tikties. Satikties. Parunāties.

Viņš sēdēja uz jaunā dīvāna omulīgās mājas drēbēs un silti smaidīja kā tāds Buda. Apsēdos viņam blakus, atspiežoties ar muguru pret sienu, un mūsu pēdas vienādi gulēja pāri dīvāna malai. Skaidrs, ka garāka neizaugšu, bet opis, laikam skrienot, bija pamanījies mazliet sarauties. Viss līdzsvarā.

Apmainījāmies ar stāstiem par to, cik kuram stabili iet un par to, vai nevajadzētu pagrabā nobēdzināt kādu kartupeļu maisu. Kā mazu zīmīti šai sarunai opis caur smaidu vien piebilda, ka ome viņā neklausoties. Ģimenes pusdienas, kur fonā no sajūsmas par vilcieniem spiedz bērns, vēl viens, kurš nemitīgi uzprasās uz aizrādījumiem, viens pieaugušais, kuram rokas pie galda, bet skats – televizorā un kaut kur tam visam pa vidu mēs, kuriem remdējams izsalkums un domas par to, kad beidzot atkal varēs tikt pie tiem fotogrāfiju kalniem, kurus ļāva izskatīt jau iepriekšējā reizē.

Pat ja tās ir opīša fotogrāfijas, manī ir kaut kāda bijība pret tiem albumiem un tā vienkārši ņemt neko nedrīkst. Esmu ar sevi sarunājusi, ka jāprasa atļauja. Kādam tās ir tikai laika purinātas un balinātas fotogrāfijas, bet man tie ir vēl neizstāstīti stāsti. Stāsti, kurus gribu likt rāmī un uz tiem lūkoties, katru reizi izdomājot kaut ko jaunu. Ticiet vai nē, bet kādreiz medību foto bija šādi. Kādreiz foto bija šādi! Un mans opis tik noslēpumaini skaists.

Nezinu, kurā brīdī notika tas klikšķis vai maz kādreiz tāds ir bijis, bet sēdēt tā opim blakus ir ļoti nomierinoši. Mazliet priecīgi un mazliet skumji. Aizbrauciet pie saviem vecvecākiem un ļaujiet, lai viņi jums pastāsta. Vienalga ko. Lai pastāsta. Un neļaujiet viņiem runāt par kaitēm. Smejieties. Smejieties tā, lai viņi priecājas par to, cik jūs priecīgi. Jūsu prieks ir viņu miers.

Lai papildinātu šo fotogrāfiju un mazliet pastiprinātu sarunu nozīmi un vērtību, gribu jums parādīt kādu video no sarunu vakara “Katls”, kurš marta sākumā notika Rīgas Lietuviešu vidusskolā. “Katls ir telpa, kurā satiekas dažādas pieredzes, uzskati un vērtības, kurā notiek nemitīgs burbuļošanas un vārīšanās process,” saka tā rīkotāji un es nevaru nepiekrist, turklāt apzināties, ka esi viens no šiem burbuļiem, ir ļoti vērtīgi.

Viena no sarunām un īpašais viesis – Vilis Daudziņš.

Vārieties! Vārieties vērtīgās sarunās.

Lai silti!

Atvilktne: Kni.stāsts
  • smartbsolutions saka:

    Paldies par aicinājumu – par patiesi skaistu stāstu. Tieši tā jūtos ikreiz ciemojoties pie Zvectēva Rīgā. Un katru reizi sevī nosolos, ka līdz nakamajai reizei nedrīkst ļaut gaidīt pusgadu. Fotogrāfija lieliska – Tu viņam, lūdzu, nodod komplimentus :) ar smaidu protams :) Un vēl man izskatās, ka esi līdzīga viņam – varbūt maldos, bet kaut kas tajā sejas ovālā un skatā ir ;)

    24/03/2015 at 08:01
  • Kira saka:

    Es ar’ tieši nodomāju, ka esi līdzīga vectēvam. Un Tavs vectēvs ir dikti glīts vīrietis :) Un, jā, tā ir liela svētība piedzīvot omes, opjus, vectēvus un vecmas.. Lasot ir prieks par Tevi, jo dzīvi saprotu/ atceros tās sajūtas, kas man bija, kad vēl bija kur aizbraukt un ieslīgt tajā bezgalīgajā mīlestībā

    24/03/2015 at 09:14
  • Kni saka:

    Paldies, Signe un paldies, Kira! Un vēl viens paldies par to, ka padalījāties arī ar savu daļiņu stāsta.
    Man ir Šturmu acis, viss pārējais tad no tām.

    24/03/2015 at 21:41

Leave a Reply