Kni virtuve

love yourself more

To sauc par vilšanos: EatPrayLove

Latviski to sauc par vilšanos.
Tik ilgi gaidīju un tik skaisti aprāvos, tā pavisam īsi varētu raksturot vakardien noskatīto filmu „Eat.Pray.Love.” Pat nezinu, ar ko lai sāk, jo visticamākais arī man sanāks kā filmas autoriem – nezināja, ar ko lai sāk, ar ko turpināt un kur nu vēl ar ko beigt.

Mazam ievadam piebilde: nav tā, ka es ārkārtīgi bieži ietu balkonā sēdēt, bet vakardien radās sajūta, ka tur sēdošie iedomājas, ka viņiem atļauts vairāk – gan pa telefonu runāt, gan vienkārši telefonu neizslēgt, gan arī vairāk sarunāties. Un pat čipšus skaļāk grauzt :D Kā ir? Jūsu novērojumi? Vai arī tas ir veids, kā latvietis parastais vēl pastiprina savu pārākumu pār tiem, kas sēž tur lejā?

Par filmu.
Viss iesākas skaisti un, kā jau paredzēju, diezgan spēcīgi pieturas pie grāmatas. Itālijas daļa sit pa siekalu dziedzeriem un tuvplānā rāda ēdienu vienu pēc otra. Mans tukšais kuņģis sažņaudzas vairākkārt un domās kopā ar galveno varoni notiesā gan spaghetti bolognese, gan pizza Margherita un sazin ko tur vēl. Tā daļa ir tik garšīga un ar acīm jau esmu paēdusi. Lai nu kā, bet tik un tā mani nepamet sajūta, ka filmas autori ārkārtīgi steidzas un tvarstījuši ainas no grāmatas uz labu laimi.

Nepaspēju īsti attapties, kā madāma jau ir Indijā, sēž uz paliktnīša un nesaprot, kāda vella pēc vispār atbraukusi. Pavisam normāla apjukuma reakcija. Sazīmēju visus grāmatā aprakstītos ļaudis, kaut kas tiek izlaists, kaut kas piedomāts klāt, lai acij tīkamāk skatīties, taču jau šī daļa liekas kļuvusi krietni virspusīgāka. Nevar ne uztvert autores grāmatā gūtās atziņas, ne arī gūt baudu no redzētā. Tiesa gan, ievaddziesma, kad Liza nonāk Indijā, liek man krēslā kustēties =)

Viens elpas vilciens un viņa jau ir Indonēzijā, Bali. No sērijas – skrējiens turpinās un viss kļūst daudz sasteigtāks. Tas apmēram tā, kā sekss nebūtu labs un viens no abiem vai arī abi domā: ak, nu vajadzētu tā kā ātrāk beigt, lai ir miers, lieta darīta un var beidzot nosnausties. Galu galā nākamajā rītā jāceļas.
Jā, tieši tik pavirši apstrādāta pēdējā – noslēguma daļa, turklāt vēl skatītāju masām par godu lietas pamainītas un vēl vairāk izlaistas. Ar Bardemu acis pamielojāt un pietiek, par Ketuta jociņiem un sirsnību paķiķinājāt – pietiek, gribat, lai Vaijana jau tagad nopērk māju – lūdzu! Priekš kam tas stress un neziņa no grāmatas. Pietiek!

Secinājums galā ir tikai viens – treilerī ir iekļautas labākās ainas, kas jums ir jāredz. Finālā vēl tikai varu piebilst to, ka jums ir divas izvēles:
pirmā: lasīt grāmatu un neiet uz kino (šo es patiešām iesaku un domās uzfilmēt savu filmu)
otrā: lasīt grāmatu un iet aprauties uz filmu (neiesaku, kā tincini teiks – būs žēl notērētā laika.. man nebija, taču to varēja izlaist. Manī ir tā lieta, ka man patīk pārliecināties pašai, varbūt jums arī.. ak, ir risinājums, lejuplādējiet kaut kur un noskatieties).

Nē, ir vēl secinājums Nr.2: beidziet lolot cerības. Vienalga, kur tas būtu, kādā jomā tas būtu. Beidziet burt galvā ainiņas un filmēt savu filmu par tēmu „kā būtu, ja būtu”, jo ziniet, ka aplauziens ir gandrīz vai garantēts. Netaisiet savus cilvēkus ilūzijās tādus, kādus jūs viņus gribētu redzēt. Nu nenovedīs tas ne pie kā laba. Aplauzties par filmu ir viens, bet aplauzties dzīvē – pavisam kas cits.

Bet tagad esiet kārtīgi pilsoņi un dodieties nobalsot, jo citādi jums nebūs brīv’ sūkstīties!
FOTO no kinokino.lv

Atvilktne: Kni.stāsts
  • Lasītāja saka:

    Pēc viņnedēļas salīdzinoši intensīvās uz kino iešanas varu apliecināt, ka tagad labais tonis pieļauj un varbūt pat prasa ierasties pēc filmas sākšanās (ak, sen pagājušie skaistie laiki, kad tādā gadījumā nelaida zālē…), un tad jau cilvēks nav dzirdējis lūgumu izslēgt telefonu un var mierīgi atbildēt uz zvanu. Nē, tas nebija balkonā.
    Var ņemt līdzi arī skaļi spiedzošus bērnus un smieties traģiskās vietās.
    Vēl nav gadījies pieredzēt, ka skatītāji seansa vidū paši kādam zvanītu, bet gan jau ar laiku…

    02/10/2010 at 10:31
    • Kni saka:

      Njā… ir par ko padomāt un šī tendence mani neiepriecina.
      Ja gribas parunāt, nu čuksti, vai vēl labāk, skaties mājās. Par telefonu man vispār nav ko teikt. Savējo biju aizmirsusi mājās un piedzīvoju lielisku dienu bez telefona. Vai tiešām cilvēks pats sevi neciena tik ļoti, ka nevar sev iedot 2h miera un atslēgties no visa?

      02/10/2010 at 13:20
  • pagesalive saka:

    Mmmm, reti, reti, kad filmas ir tik pat labas vai labākas par grāmatu. Tas nu ir neapšaubāms fakts.

    02/10/2010 at 12:36
  • tincii saka:

    Nu re, tad jau man bija taisnība, ka grāmata vienmēr ir labāka. Filma nekad nepaspēj noķert TO garšu. Jau sen mēģinu ītpreilavu novilkt torreentos, bet pagaidām gadās tikai varianti, ko nesanāk atvērt. Nu, nekas. Janvārī izlasīšu grāmatu, gan jau arī filma nekur nespruks.

    Trakākais ir tas, ka arī antireklāma ir reklāma, un nu man ir āķis lūpā.
    Saulainu vēlēšanu dienu visiem!

    02/10/2010 at 13:04
    • Kni saka:

      Gan jau kādam zālē tas viss patika un tualetē jaunkundzes brāķēja arī grāmatu ar vārdiem: nevaru izlasīt, velkās, nav interesanta.. Tas viss, ko teicu, ir mans subjektīvais viedoklis un no grāmatas beigās arī paspēju nogurt, lai gan pa vidu un vēl šur tur ir labas lietas. Tā kā tā grāmatas lieta arī tāda slidena.. dzirdētas visādas atsauksmes, bet ņemot vērā Tavu emocionālo stāvokli – Tev būs tieši laikā un pat veselīgi.

      Citādi filmai bija jābūt uz pusi garākai, lai parādītu to, kas bija jāparāda, vai arī bija jāveic spēcīgāka iedziļināšanās grāmatā. Filmas autori nopūdelēja.
      Tincij, nu neskaties to filmu. Nopērc grāmatu un būvē savu lasot. Izvēlies – vai nu vienu, vai otru, bet neņem šajā gadījumā abus divus.

      Līdzīgu pieredzi esmu piedzīvojusi ar Dikensa “Lielajām cerībām”. Ja taisa masu produktu, tad ir jāspiež uz sajūtām, jūtām un arī seksu, jā! To arī filmā viņi darīja, lai gan pati grāmata ir lielisks attiecību tēlojums, cilvēku aprakstu noskaņa, ainavas.. Filmā virziens viens. Pasaulē ir vairāk par divu cilvēku mīlestību, bet mīlestību uz ekrāna bieži vien var labāk pārdot.

      02/10/2010 at 13:16
    • Kni saka:

      Zin ko, es pārteicos. Nepērc grāmatu, AIZŅEMIES! Kur Tu viņu pēc tam liksi.

      02/10/2010 at 15:31
  • agnese saka:

    ..es it kā piekrītu pilnīgi visam Tevis teiktajam, un ja paskatās tā – tad vilties var smagi.
    Tomēr man kaut kā šoreiz pilrmo reizi mūžā izdevās nesalīdzināt grāmatu ar filmu un rezultātā – man filma bija īsts baudījums
    http://agzvir.blogspot.com/2010/10/parsteiguma-moments.html

    02/10/2010 at 21:05
    • Kni saka:

      O, es taču teicu, ka kādam patiks =) Izlasīju Tavu skatījumu, bet es kaut kā to visu nepamanīju. Iespējams tāpēc, ka ar šo grāmatu vasarā ārstējos, ja tā var izteikties. Uz tās bāzes veidoju savu “ītpreilavu” un līdz ar to biju tajā visā pārāk dziļi. Grāmatu droši vien jāizlasa tiem, kas aizmirsuši, kā sevi mīlēt un kā veltīt laiku tieši sev, lai atkal atrastu to, kas pazaudējies, citādi tā var likties pamatīga cukurvate.
      Bali tik ļoti sasteidza.. nu tik ļoti! Par Indiju es vēl piedotu, bet Bali.. Tur bija vļe tik daudz ko rakt un rādīt. Eh! Ja viņi būtu noturējuši to Itālijas sajūtu pārējās sadaļās, tad es teiktu: lieliski! Pēc Itālijas daļas traki sagribējās iemācīties itāliešu valodu… protams pēc tam, kad būšu iemācījusies portugāļu :D :D :D

      PALDIES par Tavu viedokli un īsi atbildot uz Tavu meilu: skrāpēju kalendārī, sazināmies un tiekamies!

      P.S. Es atzīstos – grāmatu lasot, pāris sadaļas izlaidu… apnika lasīt un gribējās ātrāk tās beigas :D

      02/10/2010 at 21:18
  • saules_poga saka:

    Tikko biju, noskatijos, patika!
    Droši vien patika, jo neesmu lasījusi grāmatu.
    Būs kaut kur jāpameklē..

    02/10/2010 at 23:17
    • Kni saka:

      Poga, pastāsti, kas Tev patika :) Lai nav tā, ka mēs par Raini runājam, parunāsim par Zelta zirgu. Gribu dzirdēt kaut ko tuvāk.

      02/10/2010 at 23:21
      • saules_poga saka:

        Lai arī tas nedaudz izklausās pēc nopratināšanas ar nosaukumu “nez-vai-tas-meitietis-maz-ir-bijis-uz-filmu”, es atbildēšu.
        Patika, jo:
        1) Tas ko gaidiju no filmas, bija jauka izklaide Sesdienas vakarā. To arī saņēmu.
        2) Es dievinu Itāliju. Esmu bijusi 2as reizes, bet joprojām liekas, ka neesmu redzējusi ne tūkstošo daļu no tās burvības, smaržas un garšas. Tas bija baudijums atkal redzēt Romas ieliņas un dzirdēt valodu, kas manām ausīm izklausās kā Tīra Mīlestība.
        3) Kā jebkuram, arī man ir savi nepiepildītie sapņi. Filma tiešām liek padomāt, par to, cik daudz no savas dzīves mēs atliekam uz vēlāku laiku. Aizbraukšu tur un tur, kad būs vairāk naudas, iemācīšos jaunu valodu..kaut kad vēlāk. Iemācīšos dejot Tango, tad kad pārkāpšu pāri saviem kompleksiesm.. utt.. Varbūt, no rutīnas kapa šī filma nevienu nepiecels, bet padomāt, gan liek.
        4) Labi vien ir, ka grāmatu neesmu lasījusi, tas nekādā veidā neiespaidoja mani un nelika vilties.. Un ļoti iespējams, ka manas kino prasības nav tik pārmērīgi augstas kā citiem. Un iespējams, ka es savā dzīvē neesmu tik stipri “aplauzusies”, lai ņemtu to visu tik dramatiski.
        5) Patika mūzika, patika sajūta, patika pēcgarša. Vienkārši patika.

        03/10/2010 at 19:13
        • Kni saka:

          Paldies par izsmeļošo atbildi!
          >>Lai arī tas nedaudz izklausās pēc nopratināšanas ar nosaukumu “nez-vai-tas-meitietis-maz-ir-bijis-uz-filmu”<<
          To teici Tu, es pat neiedomājos neko tādu, tāpēc uzbraucienus paturam pie sevis =) Vēlreiz paldies. Patika – jau nav nekāda atbilde. Tas tā pat kā teikt – normāli. Ne?

          03/10/2010 at 19:21
  • saules_poga saka:

    Atvaino par Uzbraucienu. (nokaunos..)
    Ceru, ka drīkstu vēl kādreiz piekāpt un pasildīties virtuvē.. :))

    03/10/2010 at 19:33
    • Kni saka:

      Nemāžojies =)

      03/10/2010 at 20:12
  • Viena cita saka:

    pēc pieredzes zinu teikt, ka filmas, kas rakstītas pēc grāmatām, nav labas. Esmu aplauzusies 3 reizes.

    Esmu skatījusies arī filmas un pēctam lasījusi grāmatas. Arī visu sabojā, jo visu laiku gribi salīdzināt ar filmu un ar filmas piedāvātajiem, atlasītajiem aktieriem. Vairs nav vietas pašai savai iztēlei, visi filmas tēli jau galvā.

    03/10/2010 at 22:28
    • Kni saka:

      Es gan “Veronika grib mirt” lasījusi neesmu, bet pēc tās garlaicīgās filmas noskatīšanās arī negribu lasīt. Lai nu kā, pamazām nonāku pie pārliecības, ka jāizvēlas tikai viens variants.
      Vai nu skatīties, vai lasīt. Abus divus – nekādā gadījumā.

      04/10/2010 at 06:55
  • Armands saka:

    Man vēl ne reizi nav gadījies, ka filma ir tik pat aizraujoša, cik grāmata. Var saukt dajebko. Sākot ar Da Vinči kodu, beidzot ar Kapteiņa Granta bērniem. Ja nu vienīgi dokumentālās filmas ir skatāmākas, jo grāmatas ir samērā sausas…

    14/10/2010 at 00:13
  • E. saka:

    Aizmigu skatoties. Tas ir mans filmu barometrs. Netiku pat līdz Bali… :D

    20/11/2010 at 12:50
    • Kni saka:

      Nu tā.. :D neredzēji piemeklēto vīrieti, kas bija paredzēts siekalu tecināšanai, bet pozitīvi, ka redzēji Itālijas daļu, kas visā filmā ir labākā.

      20/11/2010 at 15:58
  • E. saka:

    Laikam Bardema dēļ būs šovakar atkal jāslēdz tā filma iekšā :D

    20/11/2010 at 17:57

Leave a Reply