Nolikties ar skrituļslidām uz pakaļas man vairs nav nekas svešs un, manuprāt, man tas sāk padoties visai eleganti. Tā arī šovakar, kad ar Carnikavā kādas burvīgas dāmas ballītē iepazītiem maniem kaimiņiem, devāmies skrituļot, kas galu galā izrādījās, ka nav nekāda parastā paskriešana ar slidām.
Kaimiņi kavējas, taču man tiek piespēlēts kāda puiša telefona numurs un tiek teikts, ka viņš būs laikā. Galu galā sanāk, ka kavējam visi un varu piedzīvot savu pirmo kritienu. Plaukstu sūrstēšana ir nieks un nav nekas pārsteidzošs. Ierodas arī puisis, kurš uzdodas par absolūto iesācēju un vispār neesot slidojis vairākas nedēļas. Tieku nointervēta par tēmu, kādas ir manas prasmes un sveci zem pūra neturu. Nelielos, bet neliedzos, ka uz slidām jūtos labi. Pieminu biatlona laikus un vēlāk tomēr manī iezogas doma, ka to vajadzēja noklusēt. Vajadzēja teikt, ka vakardien nopirku slidas un beidzot ir laiks iemēģināt.
Puisis iesācējs ar slidām ieskrienas tā, ka man ne tikai žoklis atkaras, bet gribas griezties atpakaļ un klusi, klusi ietenterēt tramvajā. Ko tad es.. nenoniciniet mani, es to lieliski protu pati :D
Pārvarējusi pirmos kompleksus, turu līdzi līdz vietai, kur patiesībā atklājas, ka nekāda parastā skrituļošana nebūs. Laukumā salikti mazi, košas krāsas konusiņi un jauniešu kompānija jau rāda trikus. Noriju siekalu, kas gluži kā multenēs, kaklā veido tādu kā kūlenīti. Es tak saku, ka vajadzēja teikt, ka vakardien nopirku slidas un vispār šī ir mana pirmā reize, par ko gan samelots nebūtu, jo Mežaparkā skrituļojusi patiešām iepriekš nebiju. Jaunieši bliež freestyle (mazs piemērs) tā, ka atkal gribas klusu, klusu uz to tramvaja pusi un pirmo reizi esmu arī ar mieru kaklā iekārt pamatīgu cedeli ar uzrakstu “iesācēja”. Kartona nav, striķa ar ne un nekādas kakla dekorācijas uztaisīt nevar. Atliek tikai vēlreiz nolikties uz pakaļas, pazaudēt pēdējo kompleksu un apgūt kādu iesācēja elementu.
Iesācējpuisis vairs mani nespēj pārliecināt, ka ir iesācējs un arī kaimiņiene vairs mani nepārliecinās, ka neko neprot, jo galu galā sanāk, ka es neprotu pilnīgi neko. :D
Pēc trešā kritiena beidzot uzzinu, kāda vella pēc tomēr vajadzīgi vismaz plaukstu aizsargi, kā arī to, ka ir pēdējais laiks atbrīvoties no bremzes, kas piestiprināta pie labās kājas slidas. Tas ir apmēram kā mirklis, kad bērns mācās braukt ar riteni. Apgūstot prasmi, var noņemt drošības ritenīšus. Tā arī man, iemācoties bremzēt T-veidā, bremze liekas nevajadzīga.
Jautrākais mirklis vakarā bija nevis tas, ka es patiešām kaut ko arī iemācījos, bet gan brīdis, kad no nekurienes parādījās trīs puiši ar melnām kastēm. Kastes, veikli noliktas uz tramplīniem, jauniešos rada sajūsmu. Pievesta jauna prece un no kastēm tiek celtas laukā jaunas slidas, par kurām jāšķiroties no krietna žūkšņa naudas.. Citi laiki, cita līmeņa izklaides.
Visu finišējam ar kaut ko, ko vismaz protu un dzestrs skrējiens ar slidām ir lielisks vakara noslēgums.
Vēl viena pirmā reize.
Dažs šo lasīs no rīta, tāpēc citēšu Ančevski – lai priecīga vielmaiņa!
Foto ar visām tiesībām aizsargāts, ieradies te no flickr.com
jā jā, es ar ar šiem esmu mežaparkā frīstailojusi. mūsu kompānijā nu jau visiem tagad ir savs konusiņu komplekts. tiesa gan, labā dienā man sanāk tikai daži no pašiem visvienkāršākajiem trikiem. :) bet tur viņi ļoti ļoti draudzīgi visi – ar smaidu pajautāsi, ar smaidu parādīs un pat vairakas reizes atkārtos, līdz sapratīsi.
Opā, šis gan ir pārsteigums.
Tev droši vien vismaz ir freestyle slidas, ne? Sliktam dejotājam jau viskaut kas spiež, bet, vakardien skatoties, tomēr likās, ka mazlet nozīme tam visam ir. Mazliet.
hehe, man ir tādas, kas konusiņiem īsti neder, vairāk taisnai braukšanai. bet kā puikas saka – mācīsies kā grūtak, pēc tam ar tām īstajām būs pavisam viegli (tur ritentiņi tādā kā banāna esot, vieglāk stūrējās utt, utt). tā nu laužu cik varu. jāātzīst, ļoti slinki braukāju, zirgu treniņi šobrīd mani spēj aizraut visnopietnāk..
Ir, ir, tā sliece (vai kā viņu sauc) ir īsāka un priekšējais ritenītis beidzas līdz ar zābaka purngalu.
Citādi man patika, ar kādu sajūsmu otras kompānijas meitene atrādīja to, ko viņai kāds bija samācījis. Džeki noskatījās, novērtēja atzinīgi un nosprieda, kurš būs viņas treneris. Vareni tā! Es priecājos līdzi.
Es vienmēr un par visu neviltotā pieticībā dvešu, ka neko nemāku, lai mirklī, kad tas būs jādara, citi saņemtu vairāk kā ir gaidījuši.
Viltīgs triks, ezz.
Es tikai teikšu vienu… Man prieks, ka izturēji līdz galam! Es tiešām apbrīnoju Tevi, ka nepadevies, atklājot mānīšanos… Lasīju Tevis rakstīto un jutu līdz sirds dziļumiem līdzi katrai rindiņai… Jo… Pati ko līdzīgu piedzīvoju sestdien, braucot ar riteni… Neiedziļinoties sīkumos, varu tik teikt – man nepatīk, ja šitā mānās… Nu, goda vārds – ja māki kaut ko darīt vai trenējies, nu, labi – nelielies, bet nesaki arī, ka nemāki nemaz (es par tiem Taviem līdzbraucējiem…). Katrā ziņā – forši, ka kaut ko apguvi, jo skrituļo Tu labi… Un būs vēl labāk… Es zinu! Turēšu īkšķi! ;-)
Paldies, kastanīt, par līdzi jušanu, bet es pieļauju, ka tas, ko viņi prot, arī skaitās iesācēju triki, tikai man tas nevienā acī neliekas kā iesācējiem.
Izbraukt cauri konusiņiem uz vienas kājas.. jomajo :D Bija grūti saņemties, lai kaut ko pamēģinātu, taču pieļauju, ka tas tā ir daudzās lietās un dzīves situācijās.
Biedri izpalīdzīgi un pēc trešā kritiena ar roku aizsargiem padalījās :D
Oi šitādi frīstailotāji mums te ir piemājas parkā! Tas izskatās TIIIIK elementāri. Tikai tad, kad es uzkāpju uz slidām, viss pavēršas pavisam citā gaismā. :) Tad arī ļoti novērtēju aizsargus, kas man ir uz visām iespējamām vietām. :)
Un no bremzes pie labās slidas, vēl nevēlos šķirties. :)
Vai ne? Izskatās tā ļoti viegli, bet patiesībā, lai tās kājas tā izlocītu, vajag treniņu. Paklausījos, ko runā tā otra kompānija un dzirdēju, ka viens čalis teica, ka tāds un tāds triks šim nedēļu vai divas mācīts.
cik jauki, ka ballīte jums turpinās! es māsu vēl joprojām nevaru pierunāt skrituļot – atrunājas! bet skrituļojam mēs abas vienlīdz dramatiski :D
nu jā, vai es esmu tā burvīgā dāma? :)) un ar ko devies skrituļot? Anriju vai Bojāriem?
Tu gan, vai tad es kļūdos? =)
Saki māsai, lai saņemas.
Skrituļot biju ar Bojāriem un vēl kādu ļoti izpalīdzīgu puisi “iesācēju”, kurš manām slidām pievilka skrūves. Tik patīkami, ka vairs negrab.
man prieks :))
Es vienreiz, joņojot pa Mežaparku, nodomāju – citiem droši vien šķiet garlaicīga tāda mana skrituļošana – tikai uz priekšu. Es nemāku pilnīgi neko citu – ne bremzēt, ne braukt, neatsperoties ar vienu kāju, ne rullēt atmuguriski, par trikiem nemaz nerunājot. Nav arī bijis, kas ierāda.
Bet man slidas tik un tā patīk.
Enīvej: Kni – cepuri nost tavai drosmei.
Man kā vienmēr prieks, kad parādās kāds stāsts par skrituļslidotājiem.
Par to tehnisko pusi, nozīme rāmja (slieces) garumam ir, taču ne tik nozīmīga, lai vienkāršākos elementus nevarētu mācīties. Manā skatījumā pat ar garāku rāmi uz vienas kājas vieglāk izbraukt ap konusiņiem nekā ar īsu, jo garās uz dibena neraus tik traki. Savukārt ar tām “banānveida” grūti pat uz vietas sākumā būs nostāvēt. Un, ja tā pavisam nopietni, tad tāds, kurš patiešām labi māk braukt, arī ar garu rāmi pamatlietas bez problēmām iztaisīs. Kāds bija tas teiciens par sliktu dejotāju? :)
ps. nāc ciemos uz Čaka ielas veikalu, noorganizēsim Tev ne tikai plaukstu, bet arī dibensargus :-D
Es tieši par Tevi nodomāju, kad sākās runa par aizsargiem. Jūs bremzi nost neņemat? :D Ja tās nebūtu, jau vieglāk, citādi visi tie kritieni bija tāpēc, ka es aiz bremzes ķeros ar kreiso kāju.
Es ar konusiņiem gan neaizraujos, stāv man viens noputējis komplekts mājās. Man patīk ātri un uz priekšu un mazi līkumiņi, un apmales :D
Bet bremze gan noņemta, lai netraucē, un jebkurā gadījumā t-veidā ātrāk var apstāties.
Ak, dies, cik kolosāli! Es arī tā gribu! Gribu, gribu, gribu!