Kni virtuve

love yourself more

Trīs simti sešdesmit un cik tur tās dienas svārkos

Ļoti labi atceros to dienu, kad, kārtojot skapi, visas bikses saliku kaudzītē. Visas četras. Divas, kuras nevilku jau gadiem, bet tikai vadāju līdzi, pārvācoties no vienas mājvietas uz otru, un divi pāri džinsu. Viens gandrīz nevalkāts, otrs novalkāts tik tālu, lai droši varētu nolikt veikalu plauktos, kur neviens nepamanītu, ka novalkājuma pazīmes radušās laika gaitā, nevis apzināti.

Izsijāšanu izturēja tikai saplēstie džinsi, no visa pārējā atvadījos. Dažreiz pat brīnos, cik viegli un bez piepūles varu kaut kam atmest ar roku vai no tā atbrīvoties, neizjūtot nemazākās ilgas, ka man tā visa vairs nav. Līdzīgi kā ar citām lietām dzīvē. Ja nē, tad nē. Bez mazliet.

Kam viss šis ievads? Pavisam nesen, stāvot rindā un cenšoties notriekt laiku, šķirstīju žurnālu, kurā kāda veiksmīga, ļoti simpātiska un glīti veidota sieviete savu stāstu iesāka ar to, ka esot uzņēmusies risku un no biksēm iekāpusi kleitā. Nopietni? Es riskēju katru dienu, tikai ļoti retos gadījumos izvēloties “drošo” variantu un parādoties biksēs.

Tā pārieša uz svārkiem un kleitām šādā veidā ir kā placebo tablete, ar kuru to valkātaja paziņo, ka šī ir ieejas biļete ceļam, kurā meklēt sevī sievieti. Kas pats svarīgākais šajā procesā un kāpēc tas strādā, viņa pati tam tic. Manas domas – vai nu esi vai neesi. Tam nav nekāda sakara ne ar svārkiem, ne kleitām. Tas, ka sāksi kustēties citādāk, ir pavisam normāli, jo apģērbam ir tendence ierobežot, vēl jo vairāk apstākļiem nepiemērotam apģērbam. Nē, ejot garos svārkos, es nejūtu, kā zemes enerģija ātrāk nonāk pie manis. Ja es gribētu sajust zemi, tad atliktu tikai novilkt apavus un palikt basām kājām. Tiešā strāva. Stāvi un jūti.

Nē, uzvelkot svārkus, nerodas vēlme kļūt vājākai vai vismaz izrādīt kaut kādu vājību. Tā vai nu tev ir, vai nu tās nav. Vai nu tu to rādi, vai nerādi. Tas viss ir tavā galvā.
Kad satiekot draugu, abi nonācām pie pazemes tuneļa, viņš pat teicās, ka nezinot, vai mūsdienu sievietei drīkst piedāvāt palīdzību. Ja nu sarupekļos? Ja nu sados pa muti? Lūk, un tam nav nekāda sakara ar svārkiem vai kleitu.. ja nu vienīgi, tā ir tik skaista un otram negribas ļaut tev to nosmērēt, citādi…nē. Es gāju lejā un viņš nesa manu riteni, jo tā ir jaukāk, jo man ir mazāk spēka, nevis tāpēc, ka svārki ir kā karogs, kurš atgādina, ka esmu sieviete un kurai jāpiedāvā palīdzība, savukārt man jāprotas to pieņemt.

Ja jums gribas iemācīties paļauties uz otru, pieņemt palīdzību un būt vājam, johaidī, salauziet kāju. Jā, zinu, izklausās drausmīgi, bet es zinu, kā tas ir. Un tas ne tuvu nestāv nevieniem svārkiem, nevienai kleitai. Visi jūsu “tā vajag darīt” un “tā man ir pieņemts” iekšā lūst kā tādi labi izkaltuši koka skaliņi. Izcils veids, kā iepazīt sevi, iemācīties pazemību, pateicību un pieņemt palīdzību.

Dažreiz man liekas, ka cilvēkiem pietrūkst īstu problēmu, tāpēc viņi izdomā visādus “riskus” un “izaicinājumus”, jo sevi ir noveduši tik tālu nevis kā konkrētā dzimuma pārstāvi, bet gan kā cilvēku.

Ja kāda vēl grasās riskēt, tad ziniet, vienīgais, ar ko jūs patiešām riskējat, no biksēm pārkāpjot kleitā vai svārkos, ir saņemt komplimentu. Tik vien. Sīkums, bet patīkami.

Iesmejot par foto, nākamajā reizē uzrakstīšu par 245 dienām bez alkohola. Ticiet man, tas nav tā, kā izklausās un nav ne risks, ne izaicinājums.

Priekā, mīļie!

P.S. Ja jums joprojām liekas, ka svārkos slēpjas maģiskās durvis uz sievisķību, iedomājieties par skotiem kiltos. Tas, ka uz jums reaģēs citādāk, ir tikai tāpēc, ka ierastās bikses, uz kurām visi jau ir atskatījušies, nomainīsiet pret kaut ko citu.

Atvilktne: Kni.stāsts
  • Kira saka:

    Mīļā Kni, es ceru, ka Tev viss ir labi.. nezinu, kas vainas, ka kāds ļaujas izaicinājumam (lai tur vai kādam) un gūst no tā labumu (lai tur vai kādu).. nevienam pāri jau tas neko nenodara – pilnīgi neitrāli un/ vai pozitīvi.. tāpat nezinu, kas vainas tām tantēm, kas tradicionāli un klasiski ņemas ak-tā-jaunatne-stilā.. savā ziņā pat mīlīgi..
    ņemot vērā, ka pašas, cik sapratu, arī viņas nezināja, kam par godu tas akmens parkā nolikts.. manā galvā Tu esi pārliecinoši pozitīvi lādēta. šo ierakstus nesaprotu

    10/09/2015 at 10:15
    • MoDo (@modo_lv) saka:

      Kas vainas ierakstam? Ļoti pozitīvs “saliksim pozitīvās lietas pa gaišiem plauktiņiem, lai ikdienas steigā nenošmulējas” vēstījums.

      10/09/2015 at 11:01
  • Lasītāja saka:

    Ā, saprāta balss no sievietes kleitā. :) Man šis likās ļoti jauks ieraksts. Varētu piebilst par palīdzību, man nepatiktu, ja to piedāvātu tāpēc vien, ka esmu sieviete, toties ļoti cienu tos, kas pamana, ka citiem tā patiesi ir nepieciešama. Durvis ir jāpietur ilgāk, ja otram nācējam ir aizņemtas rokas, arī tad, ja viņš ir vīrietis spēka gados.

    10/09/2015 at 10:55
  • Pūdernīca saka:

    Man liekas, izaicinājums slēpjas tajā, ka daļai sieviešu biksēs ir ērtāk, tāpēc ir izaicinājums izturēt svārku/kleitu gavēni. Bet piekrītu daļai par iemesliem, jo – ja jau biksēs ir ērti, tad kāpēc mocīties? Tāpēc, ka svārki taču esot sievišķīgāk. Tad nu sievietes mēģina, vai viņām izdodas (ārēji) but sievišķīgām veselu mēnesi. Bet, kā jau Kni ir runājusi, sievišķība ir galvā. Hau.

    10/09/2015 at 11:02
  • Kni saka:

    Paldies par komentāriem!

    Kira, man viss brīnišķīgi. Tas, ka neleju sīrupu vai nerakstu sapņainus aprakstus, kas ir krietni atrauti no realitātes, nenozīmē, ka man iet slikti. Esmu nogurusi no mūsdienu sabiedrības “izaicinājumiem” (liet aukstu ūdeni uz galvas, nenoskaidrojot pat sākotnējās akcijas iemeslu, staigāt svārkos, staigāt bez kosmētikas, būt laimīgam, būt labam cilvēkam), kas ir pievilkti aiz matiem. Esam sevi noveduši līdz tam, ka dabīgs un īsts ir kaut kas īpašs. Ierakstā gribēju pateikt, ka viss ir galvā.

    Nesen ar Rudu spriedām, kas vispār ir tas, ko man tās “filozofijas” cenšas iebāzt galvā par tēmu – esi sieviete, kļūsti sievišķīgāka. Labrīt, ir 21.gadsimts un sieviete sen vairs nav KKK – Kinder, Kueche, Kirche. Tā enerģija, ko kāda vai kāds izstaro, nav ne sievišķība, ne vīrišķība, tā ir pārliecinātība par sevi, un tā attiecīgi ir – galvā. Rodas galvā.

    Vēl šajā sakarā man interesē, kāpēc par normalitāti tiek uzskatīta slikta pašsajūta, viss, kas ir negatīvs, bet kaut kas labs – nē.

    P.S. FB kāds labi pateicis: “No otras puses, reizēm jau tas ļoti atgādina pionieru idealoģiju – pašiem sev radīt šķēršļus un tad varonīgi tos pārvarēt.” Manā galvā tas saistās ar to, ka cilvēkam pārāk laba dzīve un prasās vismaz pēc kaut kādām problēmām. Es ar tā daru, kad paliek garlaicīgi.

    10/09/2015 at 13:08
  • missBraun saka:

    Dārgā Kni, mani nebeidz pārsteigt, ar kādu mērķtiecību un entuziasmu Tu cepies un cep viedokļus par (manā skatījumā) pilnīgi random lietām, ko dara pilnīgi random ļaudis, kam ne Tavā, ne manā, ne kaimiņu Jankas dzīvē nav absolūti nekādas nozīmes…
    Mums katram pieder tiesības darīt lietas neatkarīgi no tā, cik tas kādam šķiet muļķīgi, bezjēdzīgi vai neadekvāti, jebšu – sometimes you just gotta leave people to do the lame shit they do :)
    Peace!

    10/09/2015 at 13:55
    • Kni saka:

      Aber lūdzu. Es necepos, Braunij, nemaz, bet arī neredzu neko sliktu tajā, ja pasaku cilvēkam, ka ar viņu viss ir kārtībā un mudrīt galvu nevajag. Citādi.. vienmēr var nelasīt.
      Un Tu man tikko ieteici darīt to, ko pati nedarīji: sometimes you just gotta leave people to do the lame shit they do.
      Peace! :)

      P.S. Ja gribas vēlreiz kā pagājušajā oktobrī mēģināt iestāstīt, cik viss man ir slikti un cik esmu nelaimīga (pēc Taviem ieskatiem), nevajag to darīt. Ja gribas tomēr, tad jālasa pašas ieteikums.

      10/09/2015 at 14:15
  • Tin_Liva saka:

    ou, un es pat nepamanīju vai Tu esi svārkkleitās vai biksēs! meklēju savā pasaules aprakstā un – tur ir tikai Knī. ar lielām lielām acīm:) un smaidu:)

    10/09/2015 at 14:04
    • Kni saka:

      Un tā jau arī ir. Paldies!

      10/09/2015 at 14:16
  • Liene saka:

    Kārtīgi nosmējos, it īpaši par komentāriem :D
    Bet vispār, ja par svārku tēmu, tad es, sev pašai nesaprotamu iemeslu dēļ, svārkos jūtos kaila. Muļķīgi nudien, bet tā nu tas ir. Tajā pašā laikā…mana vecmamma pat sienu grieza un uz kūti gāja svārkos, bet biksēs viņa izskatījās patiešām jocīgi un kustējās smieklīgi, tā ka piemērs ģimenē man ir. Arī mana mazā dāma pārsvarā velk svārkus, ja vien mamma (t.i. es pati) nespiež uz biksēm, jo ir auksts. Un pats foršākais, izbaudu no sirds, man vienmēr ir jāievērtē un jāskatās – skaties, mamma, kā man griežas svārki. Tādās reizēs man sirds pilna mīļuma, bet galvā – es arī tā gribētu.

    Esmu vēl satraukusies – kāds sliktenis (liktenis) piemeklēja buržuja džīnas, tās ko Rudu šuva?

    Un vispār šodien saules spīd, ja kāds nav pamanījis :)

    10/09/2015 at 16:26
    • Kni saka:

      Es jau ar smejos un prieks, ka arī kāds cits smejas un mazliet ironijas tver. Tiešām, nav jāņem uz sevi un nav pat jāsaprot. Man vispār šķiet, ka nekas no tā, kas parādās virtuvē, nav jāmēģina saprast. Ir – ir, nav – nav. Laime pilnīga.

      Tava jaunkundze uztvērusi pašu, pašu jaukāko daļu no tā visa procesa. Skaisti griežas ir vispriecīgākā daļa, kā arī, braucot ar riteni, skat, skat, kā vējš tos glauni plivina. Visādi citādi mans novēlējums, lai ir labi tajā, kas jums ir, nespīdzinot sevi ar kaut ko, kas nav ērti un kas it kā ir pasludināts kā atslēga uz kaut ko.

      Saule šodien spīd ļoti, un tur, kur esmu, ir nenormāli skaisti. Nevaru beigt priecāties gan par laiku, gan atmosfēru, gan to, kā apkārt izskatās, bet par to citā reizē.

      Rudu šūtie džinsi vēl pirms revīzijas veļasmašīnā samazinājās tik ļoti, ka aizgāja bojā dabīgā nāvē. Diemžēl. Tā gadās. Taču Rudu ir labs cilvēks un palīdzēja man iegādāt citus tām retajām reizēm, kad vajag.

      10/09/2015 at 18:50
      • rudu saka:

        “Rudu ir labs cilvēks”. :D

        11/09/2015 at 07:37
        • Liene saka:

          Nu tas tā teikts pamatīgi un līdz saknei un piedevām korekti, pasarg die’s, ja būtu minēts, ka sieviete un lai kas tur tai teicienā nogrābstās – sieviete svārkos :D

          11/09/2015 at 18:19
  • Blūberijs saka:

    man šodien svārki!
    pa smuko! Paldies, Kni, par iedvesmu. ;)

    11/09/2015 at 08:52
  • Gicha saka:

    Man šodien bikses, tāpat, kā vakar un aizvakar. Es esmu sievišķīga šodien, tāpat, kā vakar un aizvakar.

    11/09/2015 at 10:37
  • Kni saka:

    Blūberij, priekā!
    Gichiņ, zinot Tevi, vispār šaubu nav ;)

    11/09/2015 at 18:39
  • Laura saka:

    Ooo, piekrītu Lienes komentāram, par smiešanos, par vecmāmiņu un meitiņu, izņemot – daļēji nepiekrītu par kailumu. :) Man tāda sajūta tikai tad, ja uzvelku īsus svārkus. Bet man šodien bikses – un tik un tā jūtos sievišķīgi.

    14/09/2015 at 11:23

Leave a Reply