Kni virtuve

love yourself more

Trīs veidi, ka apklusināt iekšējo kliedzēju

Visādu notikumu dēļ, iekšā atkal iemetusies Klopenburgas jaunkundze un klopē uz nebēdu. Tā sajūta, kad dzirdi iekšas trakojam, ir neciešama. Visa šī likvidēšanai, man ir savas metodes, bet tās liekas visai dīvainas. Es nemetos vis lotosa pozā un neiegrimstu klusumā, jo domas ir pārāk skaļas. Tās patiesībā bļauj un nekādi neizdodas no tām atbrīvoties.
1. Skaitīšana.
Mēģinu kādu brīdi skaitīt līdz desmit.
Skatu ātri, lai nedomātu par skaitļiem, bet gan šo skaitļu rindu pārvērstu par tādu kā mantru. Cenšos piemānīt smadzeni, lai tā domu tecējumu apstādinātu. Nav ļoti iedarbīgi ilgstošam mieram, bet sevišķi uzmācīgu domu gadījumā darbojas pat ļoti labi.

2. Sporta zāle.
Kāpēc izvēlējos drastiskākās nodarbības no visu piedāvāto nodarbību klāsta? Jo tieši šīs nodarbības man liek vairāk koncentrēties uz kustībām un to sinhronitāti, turklāt ātrums uzmācīgo domu plūsmai ļoti traucē un vienā mirklī tās apstājas. Pēc nodarbības esmu izžmiegta tik ļoti, ka domāt neesmu spējīga.

3. Linkin Park.
Nopietni. Lai cik viņi skaļi arī nebļautu, tas viss iedarbojas nomierinoši, jo šī ir vienīgā grupa (pagaidām), kura kliedz skaļāk par to, kas man iemitinājies galvā. Pēc 3 dziesmām kliedzējs galvā aizveras un nomierinās, liekot man svētu mieru.

Mammu, neklausies, kaķis nobīsies :D
Paldies, es zinu.. es esmu mazliet dīvaina.

Un kādas ir Tavas metodes?

Atvilktne: Kni.nieki
  • ezz saka:

    Nelaba metode – nemēģinu apkusināt, izkliedzu, izburkšķu, izdīcu uz āru. Uzmācīgās domas likvidējas pēc problēmas atrisināšanas.

    11/03/2011 at 20:35
  • Inga saka:

    Arī varbūt izklausīsies jocīgi, bet es domās zīmēju ziedus – ziedlapiņu pēc ziedlapiņas, kātu, lapas, tad nākamo ziedu, nākamo…Tādas nodarbs laikā nav iespējas domāt par ko citu…

    Vēl otra metode ir atcerēties, ka, ja kaut ko nedabūju, tātad neesmu to vēl pelnījusi. Vai ja kāds man uzbļauj vai ko citu sliktu izdara, arī tad cenšos atcerēties, ka pati vien esmu tādu rīcību pievilkusi. Tad nu pēc tam, kad, zīmējot ziedus, pirmās dusmas ir mazinājušās, mēģinu saprast, kāpēc situācija notikusi.

    Un trešā: saistītā elpošana. Respektīvi, koncentrējos uz ieelpu, kas vienmērīgi pāriet izelpā, bez pauzes. Arī šāda koncentrēšanās panāk to pašu, ko ziedu zīmēšana vai Tava minētā skaitīšana līdz desmit atkal un atkal.

    11/03/2011 at 20:39
    • Kni saka:

      Jā, elpošanas ieteikums arī strādā. Turklāt vēl mēģinu klausīties elpā.
      Ezz, tā uzmācīgā domu plūsma ir manis izraisīta. Nevaru burkšķēt uz citiem vai bļaut, jo vaina ir manī.

      11/03/2011 at 20:45
      • ezz saka:

        Nav jau jāburkšķ uz dzīvām būtnēm. Tikpat labi es izgāžu dusmas uz dakšiņām, nažiem, pannām un katliem. Ir gadījies spārdīt paklāju dusmās vai kādu mantiņu aizlidināt. Bet biežāk es burkšķu uz tukšu gaisu – to uzmācīgo domu ielieku vārdos un palaižu tukšā gaisā.

        12/03/2011 at 12:18
  • Elīna saka:

    Man vislabāk līdz fiziskās aktivitāes, īpaši skriešana. Palīdz arī skaļa dziedāšana un jūras tuvums.

    11/03/2011 at 21:07
  • Ilziite saka:

    Nez vai tas ir tas pats, bet man šitās skaļās domas parasti ir, kad neesmu paspējusi aizmigt tā ap 1niem naktī.. Tad nāk biznesa idejas un neizdarīto darbu idejas un neatrisināto attiecību idejas un “ko es gribu paveikt” idejas un vispār visāds kosmoss..
    Un tad palīdz celšanās, tējas vārīšana. Vārdu sakot – kaut kā pilnīgi cita darīšana, nekā domu brīdī.,

    11/03/2011 at 21:16
  • chirka saka:

    kad vēl bija jāmācās matemātika, uzdevumu risināšana pret visādām domām palīdzēja nomierinoši. protams, ja vien nesanāca lielākas dusmas, ka kādu nevarēja izrisināt :D
    un piekrītu par skriešanu. it īpaši vēl tādā mazā, paskarbā lietutiņā. pēc tam miers un mājas :)

    11/03/2011 at 21:22
  • arietakraasaas saka:

    Tā kā man arī problemātiski ar to domu apklusināšanu, un iekšēji nespēju nekādi sevi piebremzēt, tad īsi pirms Ziemassvētkiem aprunājos ar gudrākiem ļautiņiem no malas. Man ieteica skaitīt. Bet ( ļoti būtiski) , skaitīt lēnām, ritimiski un atpakaļgaitā. Arī idejiski tāpat – kā mantru. Es parast isāku ar 10 – 1, ja nepalīdz, tad 20 – 1. Sanāk smadzenēm vairāk koncentrēties uz nākamo ciparu, līdz ar to tas iekšējais kliedzējam nav citas izvēles kā vien palikt klusākam.

    12/03/2011 at 02:16
  • Mēnessmeitēns saka:

    Es parasti paņemu papīra lapu un pildspalvu, sāku ķēpāt/zīmēt/rakstīt kaut ko, nedomājot, kas taps!

    12/03/2011 at 02:52
  • Tincii saka:

    es tieši vakar cīnījos ar savu iekšējo kliedzēju, bet man pat nebija ienācis prātā, ka ar šādām metodēm varētu līdzēt! Paldies, nākamreiz elpošu un skaitīšu. Un zīmēšu puķes vai ko citu. Jo skriet sapulces vai koncerta laikā laikam nebūs pats piemērotākais :)

    12/03/2011 at 09:59
  • gicha saka:

    Es te drusku padomāju un sapratu, ka manī varbūt visu laiku dzīvo šī Klopenburgas jaunkundze, jo reti kad manī iestājas pilnīgs miers. Tāpēc arī ar viņu tā kā pat necīnos, esmu pieņēmusi, ka tāda uzvilkta ir mana daba, bet kad ierodas vecā Klopenburgas kundze – veca, barga , uzstājīga, tad gan kļūst neizturami…
    Un tad es vienkārši runāju, izrunāju šīs lietas un nevis sevī, bet balsī… Ja nav ar ko vai nevēlos ar kādu, tad pati ar sevi. Domās mēs tikai sapinamies vēl vairāk, balsī izteiktais daudzas lietas sadzirdam labāk. Man tas palīdz.
    Es jau smejos, ka vēl pēc pāris desmitiem gadu būšu no tām tantiņām, kas iet pa ielu runādamas un ar rungu bakstīdamas :) gluži kā Klopenburgas kundze!

    12/03/2011 at 13:32
    • Inga saka:

      Ja man kāds vai kaut kas galīgi uzkāpis uz papēžiem, tad es visu mēdzu izlikt uz papīra lapas. Piemēram, rakstu APbižotājam vēstuli, kuru nākamajā rītā saplēšu sīkos gabaliņos. Palīdz! Rakstot bieži vien saprotu, cik patiesībā mans aizvainojums ir bērnišķīgs. Ka nav jau īsti, ko pārmest otram.

      12/03/2011 at 14:32
  • SANTA saka:

    Ir viena dziesma, kas dziedē manu dvēseli un ļauj man jukt prātā, kad emocionāls nespēks pārvērties fiziskās sāpēs.
    Baložu Pilni Pagalmi – Mans zirgs un reizumis arī absolūts klusums ar iekšējiem kliedzieniem un sevis šaustīšanu, un nereti arī mežonīgs darbs, tas reiz noklusina iekšējo.

    12/03/2011 at 20:54
  • Liene saka:

    kaut kur lasīju, ka cilvēka domas ir kā nevaldāms pērtiķu bars :)
    kad manējām piemetās patika kļūt par pērtiķiem, es mēģinu tīt bildi atpakaļ un noķert ikvienu sīkāko domu pavedienu, kas mani atvedis līdz konkrētai domai. dažreiz praktizēju to arī aiz neko darīt, treniņa pēc. un ja uz konkrētu domu paskatās apakaļgaitā, lai redzētu kā tā un no kurienes radusies, tad tiešām salīdzinājums ar nevaldāmu pērtiķu baru nav tāls. nu lūk, un ja izdodās tālu atmaldīties apakļ (mana prakse liecina jo tālāk, jo efektīvāk), tad smadzenes pie reizes ir noslogotas un dota viela jaunām pārdomām, parast tad mani sāk vajāt jautājums nu kā var tik slimi vai stulbi mudžināties savā galvā.
    Ps. skaitīšana mani reāli uzvelk un kaitina, bet priekš reālu vēstuļu rakstīšanas esmu par slinku.

    14/03/2011 at 01:37

Leave a Reply