Trofeja

Todien, kad notika mana un putna tikšanās, es uzgāju vēl kaut ko. Patiesībā, tur bija daudz kas, pēc kā sniedzās mana roka, bet es tomēr savaldījos un aprobežojos tikai ar divām lietām. Pietiks. Ir jāzina mērs, citādi tie sīkumi tikai krājas un krājas, bet izmantoti netiek.

Paņēmu jau gatavu ziloni un domās pielaikoju tam radušos ideju, gluži kā būtu atradusi tam jaunu tērpu, vai vismaz šķirstītu jaunāko Burdas numuru un pētītu piegrieztnes.

Kad vakardien vakarā cepu piparkūku ziloņus, tajā karstumā padomāju tikai vienu, proti, stundām un pacietīgi darināt vienu ziloni ir daudz vieglāk, nekā mēģināt mazliet lipīgai masai likt klausīt, to rullēt un cerēt, ka tā nepaliks pie rokām. Turklāt tas ātrums, ar kādu vajadzēja darboties, nebija man pa prātam, tomēr es nepadevos. Ziloņu priekšā padoties pavisam nedrīkst. Tikai mazliet un uz brīdi izrādīt vājumu un it kā radušos bezspēcību. Mirklīgs vājums.

Atliek tikai piemeklēt ķēdīti, lai šis burvīgais zilonis laiski šūpotos kaklā un priecētu tā valkātāju. Lāsma, vai ne?

P.S. Ja tā ieskatās, mani tomēr nepamet sajūta, ka zilonis ir ticis pie brieža ragiem. Izplaukušiem ragiem.