..un klusi pavadīju es uz baltā sniega ēnu Tavu..
Šī būs skaistākā gumijas zābaku sezona, par to šaubu vairs nav, bet par zābakiem gan vēlāk.
Lēniem solīšiem gāju mājās, septiņcentimetru zābaku papēžus cirtu ledū kā tādas naglas un uzmanījos, lai visā augumā nepiezemētos kādā no sāls ezeriem, jo tās peļķes citādāk nemaz nevar nosaukt.
Līdz mājām bija palicis vien gājiens no Čaka līdz Avotu ielai, kad pamanīju kādu sirmmāmiņu speram soli pa solītim uz spoguļotā ledus trotuāra. Tā drīzāk bija tāda kā tipināšana un katrs solis bija izteikti nedrošs. Pagāju sirmajai kundzei garām, taču atskatoties kaut kas manī tomēr ierunājās. Vērsos pie viņas ar jautājumu, līdz kurienei viņai jātiek. Sirmmāmiņa norādīja uz vārtrūmi, kura atradās apmēram 100/150m attālumā.
Sniedzu sirmmāmiņai elkoni un teicu: “Iesim!” Tā mēs gājām =) Pavisam nedroši un jutu, ka, lai gan turēju sirmmāmiņu stingri, viņa baidījās. Mana vecmamma arī ļoti baidās, tāpēc ziemas sezonā praktiski ārā vispār neiet, līdz ar to veco kundzi sapratu ļoti. Kur tad lai tas vecais cilvēks iet? Jāskatās augšā, lai neuzkrīt kāds ledusklucis un vēl zem kājām, lai vispār turētos kājās. Nogādāju omi līdz pašām mājas durvīm un iekšā tik laba sajūta. Siltums, ka vismaz vienam cilvēkam šodien esmu darījusi labu. Tas patiesībā ir labākais, kas ar mani šodien noticis.
Rosinu arī jūs, nekautrējieties un pasniedziet savu elkoni sirmīšiem. Viņi jums būs ļoti pateicīgi!
Foto: adamsart.net
mīļa tu esi :) malacīc!
Vakar no rīta caur necaurredzamu puteni bridu uz darbu. Bridu pa šauriņu, šauriņu taciņu, ko kāds rūķis man tieši pa priekšu bija izracis. Pie sevis vēl nodomāju kā man paveicies, ka negāju piecas minūtes ātrāk. Tā nu es bridu un šaurās taciņas galā es to rūķi arī satiku. Tas bija kāds jauks, omulīgs večuks ar sniega lāpstu. Un es viņam no visa sirds pateicu paldies par labo darbu. Viņa smaids mani sildīja vēl ilgi un ar smaidu arī iesāku savu darba dienu! Tāds ir mans stāsts. :)
Paldies, Inī =)
Saules pogai arī paldies par stāstu!
jaukā Tu! :)
man ir tikai stāsts par to, kā es uzvedos gluži kā tāda nedroša sirmmāmiņa. Vakar drošā solī nesos pa Rīgu, cenzdamās apdzīt visus lēnāk ejošos, jo, kā vienmēr, steidzos. Un tad es trāpīju vietā, kur trotuārs ir slīps. Es, protams, pa slīpuma augšu mēģināju veikt savu apdzīšanas manevru un… slīdēju, slīdēju… virsū un priekšā cilvēkiem, apstādinot visu jau tā lēno kustību. cik neveikli… nu neko. Atvainojos un pīļoju tālāk. Citādi jau to slidināšanos īsti nosaukt nevar.
Foršu visiem pīļošanu! Šodien ledus uz urrā.
cik labi, ka ir cilvēki, kas otram pasniedz elkoni … tā nezūd ticība labajam cilvēkos
Es arī gribēju teic, ārprāc, cik mīļš cilvēks Tu esi pēc dabas (bet te jau čaklīši pasteidzās pirms manis). Eh, kaut es tā spētu…
Paldies!
Dina, bet tur taču nekas nav jāprot, tikai jāuzdrošinās, jo arī mēs kādreiz būsim vecīši, kuru kājas neklausīs.