Katru otrdienu noelšos, ka ir otrdiena, bet tad kaut kādā mirklī pamanu, ka ir jau ceturtdiena. Tā tās nedēļas skrien, tikai es stāvu un brīnos. Patiesībā pat nebrīnos. Pat nezinu, kas man kaiš, vai tieši pretēji – nekaiš.
Jūs esat kādreiz stāvējuši krustojumā un skatījušies, kā citi iet pāri, bet jūs stāvat un skatāties, kā pasaule kustas, bet jūs – stāvat? Vai esat kādreiz, stāvot pieturā, aizvēruši acis un klausījušies, kā pasaule iet, bet jūs stāvat? Vai esat kādreiz apstājušies pūlī, kas virzās kaut kur, un skatījušies, kā pasaule drūzmējas, bet jūs stāvat?
Tā arī es šobrīd stāvu un skatos.
Man nekas nekaiš, viss ir labi, taču nekas arī īsti nesaviļņo. Tā es stāvu un skatos.
Tas viss pirms pārmaiņām, jo pārmaiņas būs. Tas nav mirklis pirms vētras vai arī vētra pirms mirkļa.
Viss rāmi un mierīgi. Jūs galvenais nesatraucieties, lai kurp es pārceltos, tēja būs.
Lai sauskas kājas, mīļie!
“Lai sauskas kājas, mīļie!” novēlējums braļukām lietuviešiem, ja. :D
Tegul kojos sausos, mielieji :)
Es esmu fiziski atradusies notikuma centrā, bet tajā pat laikā emocionāli esmu sapratusi, ka stāsts ir beidzies, tas vairs nav par mums diviem vien.
Man ir bijusi sajūta, ka viss notiek kā palēninātā filmā. Viss apkārt skrien, skaļš, bet pats tā kā apdullināts, kā sapīts brienu un nesaprotu, kam tā visa steiga un burzma vajadzīga. Arī Evitas pieminētā situācija rada šo sajūtu. Vai arī ir redzēts/dzirdēts kaut kas, tik ļoti saviļņojošs vai pārsteidzošs, ka smadzenes nespēj to visu sagremot. Bet dzīve vispār pēdējā laikā palikusi dikti strauja, dažreiz ir nepieciešams apstāties un palūkoties uz to visu skrējienu mazliet kā no malas.