Tas ir visbiežākais jautājums, kuru uzdod Signe reizēs, kad kaut ko noskatījusi, kādu formu, kādu auskaru pāri, vai viņai galvā iešāvusies vēl kāda ideja. Tās visas ir it kā vienkāršas un neparastas. Neparastas tajā ziņā, ka parastas. Arī šajā reizē viņa man parādīja bildi ar auskariem. Aplīšiem, kuriem vidū bija liels caurums un skaidrs bija, ka kājiņa turas tikai tāpēc, ka tā ielieta jau pašā auskarā. “Tu tā vari ar plastiku? Bet tikai mazākus”.
Te nu ir. Mazi. Pavisam mazi un caurumu vidū, kuru iedarināju, izmantojot urbīti.
Vissmieklīgāk beidzās mūsu pēdējā saruna, proti, pēc jautājuma “Tu tā vari” sekoja pavisam īsa atbilde: “Varu, bet negribu.” Tā arī notiek.
Tas jau ir stāsts par to, ka viss vienkāršais ir ģeniāls. Nu ir!
mjā:) es pēc tam kad māsīcai iedvesmīgi izrunājos ka no plastikas var (!) visu (!), nu, vismaz teju vai visu… un darināju pāris rotas no pašrocīgi izveidotiem metamkauliņiem… nu jā, tātad es šad tad cenšos par plastiku stāstīt mazāk iedvesmīgi;) un lai vēlreiz metamkauliņus taisītu man vajadzētu ļoti spēcīgu motivāciju:) tas mazliet ne par tēmu, bet uzvirmoja no Tavas īsās atbildes:)
jā, bet tie tomēr bija satriecoši labi metamkauliņi…