Velo. Mols. Arbūzs.

“Tuk, tuk, tuk!” no apaļās milzu ogas atskanēja visnotaļ dzidra skaņa. Nē, man nav ne mazākās nojausmas, kā noteikt arbūza gatavības pakāpi. Es varētu to gan glāstīt, gan celt pret sauli, gan kratīt. “Tuk, tuk, tuk!” mēs klaudzinājām uz maiņām. Šādi it kā varot, turklāt izklaudzinātā un izklaušinātā arbūza skaņa kaut kādā ziņā radīja sajūtu par tā gatavības pakāpi. Jābūt. Tādam patiesi sārtam.

Pozā, kas atgādināja nepārtrauktu gatavību notriekt visus iedomātos ķegļus, arbūzs tika transportēts uz kasi. Vēl tikai ērta tā ieguldīšana groziņā un brauciens cauri parkam, kurā ļaudis nodevās sportiskām aktivitātēm. Lai kā tur būtu, mums ēst sanāk labāk.

“Tuk,” viens dūriens ar nazi arbūzā ļāva tam slīdēt kā pa sviestiņu. Tiek viegli un tieši uz pusēm.

Viss, ko es varēju darīt brīdī, kad arbūzs sadalījās divās daļās, bija smieties. Ļoti, ļoti smieties. Te nu bija mūsu sārtais arbūzs, kurš bija cāļa dzeltens. Saulaina iekšiņa. Tuk.

Un dažreiz jau arī tieši tik vajag. Tik parasti neparasti, tik vienkārši pamainot ierasto. Tik zināmo izgaršojot mazliet citādāk. Salds. Salds un saulains.

Kamēr viņi parkā vingroja, mēs darījām to, kas mums tobrīd sanāca labāk – ēdām. Ēdām un izgaršojām.

Izgaršojiet arī jūs! Dienu, brīdi, kafiju vai siermaizīti. Vienalga. Izgaršojiet.

Kā mums gāja pagājušajā gadā, var lūkot te.

Lai silti!

Published by

Kni

Love yourself more

3 thoughts on “Velo. Mols. Arbūzs.”

  1. Tur jau tā lieta, ka šis kaut kā bija kopā ar tiem pārgrieztajiem sārtajiem, turklāt tā doma par arbūzu noteikti bija krietni sagrozījusi galvu ;) Garšoja labi.

Leave a Reply

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.