Teju vai gribas teikt: atņemiet man zilo krāsu, jo tā vien liekas, ka esmu tajā aizkavējusies, vai arī tā man pārāk tuvu stāv, vai arī tumši zilā ir mana jaunā melnā krāsa. Tiesa gan, ko tādu ir savādi teikt, jo melnā krāsa nekad nav bijusi mana krāsa.
Un tātad! Te būs tas stāsts, kad vienu un to pašu rīku var izmantot dažādos veidos, kā arī par to, ka starta pozīcija var būt viena un tā pati, taču finišā viss izskatās pavisam citādi. Ja iepriekšējam zilonim izmantoju to pašu rīku, bet “lieko” griezu nost, tad šim te nost neko negriezu, bet gan liku klāt, proti, atspieduma vietu tonēju ar akrila krāsu, kuru savukārt nostiprināju ar laku, taču, lai atstātu visu tā, kā man patīk, t.i., matētu, visu lieko vēlreiz noslīpēju.
Galu galā ir gan, kur acij pakavēties, gan taustei izpildīties.
mMm jauks rudens zilonis :) mājas ir ?
Ļoti skaists izdevies! Ja vēl nav pieteikusies saimniece, es viņu gribētu adoptēt. Arī man tumši zilais ir jaunais melnais, tāpēc pilnīgi jūtu, ka viņam ir vieta pie manas krūts.
Ņemot vērā, ka Sanita pieteicās pirmā, tad zilonis aizceļo pie Sanitas, ja nu vienīgi Sanita pārdomā..