Jūs taču arī esat redzējuši, kad pirms ēku fasāžu atjaunošanas, vecā krāsa tiek tīrīta nost, bet zem tās atklājas senāki uzraksti. Piemēram, Ziemeļpola tagadējā Bībeles muzeja sienu rotāja sivēns un visticamākais, tur bijusi kāda gaļas bode. Vai arī Avotu ielā ir kāds nams, uz kura vēl salasāms, ka tur bijusi šūšanas darbnīca. Tad nu es brīnos, cik tomēr kādreiz radītā krāsa bijusi noturīga, cik tai paliekošs spēks, bet šodien krāsotā varbūt vēl būs savā vietā pēc trīs gadiem.
Lai kā tur arī būtu, bet sienu gleznojumi, vai precīzāk, reklāmas spēj radīt manu patieso izbrīnu. Tik milzīga siena, tik izteiksmīgs zīmējums. Tas nav tā, kā nodrukāt lielu plakātu, nostiprināt to rāmī un pēc laika aizvākt. Vecrīgā Līvu laukumā ir mājas siena, kuru regulāri rotā gleznotas reklāmas un tas šim pasākumam piešķir īpašu noskaņu.
Visa šī sakarā vēlos jums piedāvāt kādu nelielu dokumentālo filmu, kas saucas “Tur augšā” (UP THERE). Dokumentālā īsfilma stāsta par reklāmu gleznotājiem, par viņu darbu un tā specifiku. Nav gara, bet pozitīvā sajūta par milzīgo darbu saglabājas vēl ilgi. Ko gan mums citu piektdienai? Tikai un vienīgi pacilājošas domas!
Siltas brīvdienas!
Ja šim vakaram šis ir par NOPIETNU, tad te būs links VISĀM TĀM, kuras vēl nav paspējušas izlasīt.
Vīrieša viedoklis par sievietēm un viņu dīvainībām. Smējos pilnā balsī. Laikam tāpēc, ka nevienā punktā nespēju saskatīt sevi :D Mierinoši, mazliet.
uh ka nosmējos par Tavā linkā norādīto rakstu, patiesībā to pašu iemeslu dēļ kā Tu.
un kā man patīk paskaidrot paziņām, kuras aizrāda par kosmētikas pārmērīgu nelietošanu (jā, gadās tādas), esmu gana iedomīga, lai uzskatītu, ka tāpat labi izskatos. man glaimojošākais kompliments joprojām ir pārdevējas, kas atsakās man, divu bērnu mātei, pārdot šampanieti manos bez diviem mēnešiem 30!
Bišk pārspīlēts, bet tik un tā smieklīgs :D …a viņa, Žanna D’Arka, pasūtījusi autobusu :D