Kni virtuve

love yourself more

Tur augšā!

Es reti eju uz kino, arvien retāk, taču, ja eju, tad filmai ir jābūt īpašai. Vismaz tādai, par kuru saka, ka tā noteikti jāredz uz lielā ekrāna. Ir bijušas arī tādas filmas, kuras esmu gājusi skatīties divas reizes, jo tik ļoti patīk tā sajūta un filmas radītā noskaņa. Filma, par kuru tūlīt stāstīšu, jau ir spērusi vienu soli tuvāk tā dažām filmām, kuras piedzīvojušas otro reizi.

Up in the Air – piedodiet, man nepatīk pārstāstīt sižetus, tāpēc atļāvos tekstu aizņemties no forumcinemas mājas lapas.
Raiens Bingems ir apmierināts ar savu dzīves veidu. Viņa darbs ir atlaist cilvēkus. Komandējumos viņš pavada 300 dienas gadā, pārvietojoties no vienas lidostas Amerikā uz nākamo, no vienas viesnīcas un nākamo, pārsēžoties no viena īres auto citā. Viss viņa dzīvei nepieciešamais ietilpst vienā bagāžas vienībā; viņš ir visu aviolīniju lojalitātes programmu biedrs un viņa dzīves mērķis ir sasniegt 10 miljonus bezmaksas lidojumu jūdžu.

Raiena dzīve sašūpojas, kad viņš, būdams tikai soli no savas dzīves mērķa īstenošanās, satiek savu sapņu sievieti.

Epizodes.

Galvenās lomas atvedotājs Džordžs Klūnijis ir lielisks gan savos it kā lielai daļai sabiedrības nepieņemamos apgalvojumus, gan arī savā vājumā, mirklī, kad es vien saņemos un nosaku: maita! Tiesa gan, tas nav par viņu. Tad par pašu Klūnija atveidoto varoni Raienu. Raiens ir profesionālis un viņa darbs ir atlaist cilvēkus. Nelaist šo cilvēku emocijas caur sevi un stingri pieturēties pie veicamā uzdevuma. Iepriekš nemaz nezināju, ka pastāv tāds amats – profesionāls no darba atlaidējs. Lai cik tas smieklīgi nebūtu, daudziem tā ir ļoti ērti un miegs naktīs ir labāks. Ir tikai jānolīgst cilvēks, kā tāds starpnieks, kas padarīs melno darbu, jo tiem, kam patiesībā šis darbs būtu jāveic, nepietiek dūšas paskatīties acīs darbiniekam, kas uzņēmumā strādājis vairāk kā desmit gadus, kuram ir ģimene, bērni, mazbērni un kredīts par māju. Uzklausīt viņa vilšanās pilno balsi, sajust kaklā iesprūdušo kamolu un acīs nolasāmo jautājumu: par ko? Taču šajā visā atlaišanas procesā Raiens saglabā cilvēcību un, nevis sausi noklāsta faktus par to, ka citādāk nav iespējams, viņš norāda cilvēkam uz iespējām. Kādam kungam, kurš patiesībā pēc savas būtības un profesijas ir pavārs. Tad paliek tikai jautājums: kāpēc tik ļoti raujamies darīt lietas, kas mums nemaz nerada prieku un strādājam darbu, kas patiesībā mums riebjas. Kāpēc mēs darām tik daudzas lietas, kas patiesībā mūs attālina no laimes?

Lojalitātes programmas. Ja nebūtu pati saskārusies ar jūdžu skaitītāju, nekad neticētu, ka šī lieta var aizraut.
Epizode, kurā Raiens ar bārā sastapto sievieti dižojas ar lojalitātes kartēm, atgādina tādu kā moderno mērīšanos ar krāniņiem, tiesa gan – plastikāta. Katru reizi gatavojoties lidojumam, tiek pasekot līdzi, cik punktu vēl nepieciešams, lai kļūtu par silver klientu, bet cik vispār vajadzētu, lai nonāktu zelta statusā. Tas viss ir it kā smieklīgi, taču aizraujoši, cik daudz var paveikt vien plastikāta kartīte. Viltus laipnība, tā tas viss tiek dēvēts filmā un tā jau patiesībā arī ir. Tāds falšais zaķis. Un kāpēc šo viltus laipnību neizmantot, ja tā nenodara neko ļaunu?

Būšana augšā. Pēc filmas mani pārņēma vēlme lidot. Nevis doties uz kādu konkrētu vietu, bet vienkārši palidot. Iekāpt lidmašīnā, nolidot cik tur tās divas stundas, otrā galā padzert kafiju, uzēst kādu lidostas virtuli un lidot atpakaļ. Būšana gaisā ir kaut kas maģisks. Tā pat kā Raienam, kuram patiesībā visa dzīve ir tur gaisā. Viņam pat nav noteiktas adreses, taču viņš ir tur gaisā un “gaisu” pārzina labāk nekā citi. Tā sajūta, ka tur vienmēr spīd saule, ir garda kafija un lielisks skats uz leju.

Viss vienā mugursomā. Tas ir stāsts par to, cik daudz mēs stiepjam līdzi. Es zinu, ka mana mugursoma šobrīd velkas smagi pa zemi un pārvietošanās ir apgrūtināta, taču līdz somas iztukšošanai ir jāizaug. Galvenā Raiena – mistera mugursomas – doma ir tāda: paņemt mugursomā tikai tik daudz līdzi, lai ir viegli. Lai mugursomas lences negrieztos plecos un neradītu neērtības sajūtu. Cilvēkam patīk uzņemties daudz, patīk ņemt līdzi daudz un patīk apaugt ar mantām. Patīk, ja visa kā ir daudz, taču iespējams labākās sajūtas ir tieši tad, kad ir pavisam maz. Kad nav ganrīz nekā. Vienmēr smejos par to, ka, lai kaut kur aizbrauktu, man patiesībā vajag tikai dažās lietas: brilles, manu maksājumu karti un pasi. Redz, te pat rokas bagāžu nevajag! Tāpēc domājam, ko sabāžam tajās mugursomās.

Citādi filma jāiet skatīt pašiem. Tās ir tikai dažas epizodes. Ja kādam gribas kompāniju, es labprāt aiziešu vēlreiz, lai vēlreiz pasmaidītu, pateiktu “maita” un ar vieglumu dotos laukā no kino.

Vieglums ir atslēga.
Man savējās vēl nav.

Un gandrīz aizmirsu ļoti svarīgu lietu. MŪZIKA! Tā bija burvīga. No sākuma līdz galam.
Šī ir filma, par kuru es noteikti turēšu īkšķus Oskara ceremonijā.

  • inesix saka:

    es pieteiktos būt par kompanjonu otrās reizes filmas skatīšanai.. ja vēlies.. :-)

    22/02/2010 at 14:12
  • melato saka:

    paldies par tik labu ieskatu… būs jāizkombinē aizieša/aizbraukšana uz kino

    22/02/2010 at 17:17
  • em saka:

    un, kad sāk aizmirsties sapnis par mazo somiņu, šī noderīga dungojamā dziesma – http://www.youtube.com/watch?v=OqN0jsSeqPo

    ;)

    22/02/2010 at 17:52
    • Kni saka:

      O! No Erykah Badu man jābūt CD.. Tikai tagad nezinu, kur šis slēpjas. Manā istabā domovojs mēdz slēpt lietas.

      22/02/2010 at 19:09
  • si saka:

    paldies! izlasīju un atgriezās filmas fīlings… it kā jau viegla tā noskaņa – gaisīga (nu- augstu gaisā), bet pēcgarša smeldzīga. un beigās jau viņš aplauzās ar to savu tukšo somu…
    par mūziku 100% piekrītu – burvīga!

    22/02/2010 at 20:27
  • Tincii saka:

    kolosāli! ;( vienmēr apbrīnoju cilvēkus, kas spēj uztvert mūziku. Man nav ne jausmas, kas tajā filmā skanēja un vai tas bija labi vai nē. Prasiet man sižetu, noskaņu, morāli – par visu varam runāt! Bet mūzika…
    Kur ir mana problēma? :(

    23/02/2010 at 09:28
  • biechmen saka:

    O, ļoti labi, ka izlasīju. Šodien pat aiziešu! Kaut arī man nekad un nemaz nav paticis Klūnijs, bet ja sižets labs, tad uz to var pievērt acis.

    23/02/2010 at 11:47
    • Kni saka:

      Es tā īsti arī nekad neesmu bijusi Klūnija apjūsmotāja, taču šajā filmā viņš pat iederējās ļoti. Iespējams, pat tieši savas mačo reputācijas dēļ un sižetiski dabūt pa pakaļu viņam piestāvēja pat ļoti.

      Kas attiecas uz mūziku, Tincii, mēs jau esam dažādi. Dažiem mūzika ir otrajā plānā, bet dažiem mūzika izglābs neizdevušos filmu. Šis gan nav tas gadījums, jo mūzika bija lieliska. Man pat ir bijis tā, ka filma nu tā.. bet varētu paskatīties (paklausīties) tikai mūzikas dēļ vien.

      23/02/2010 at 12:00

Leave a Reply