Tā bija viena no tām situācijām, kad viens runā, bet otrs ne mārrutka nesaprot.
Esmu no tiem cilvēkiem, kas nesmādē nevienu valodu, kuru prot, tāpēc, vajadzības gadījumā izteikties tajā valodā, kura mūsu valstī šobrīd ir naidnieku valodas statusā, man problēmas nesagādā.
Apsēdusies krēslā pie manikīres, jau no paša sākuma gribēju viņai un sev izdarīt lāča pakalpojumu, pastāstot par savu pieredzi ar to ilgnoturīgo nagu laku, kura principā ilgnoturīga ir visiem, tikai ne man. Ja labi pacenšas, divas nedēļas ir maksimums, ko no tā pasākuma var iegūt. Patiesībā stāsts nav par nagu laku un pie vella to visu daļu. Stāsts ir par to, ka viņa centās ar mani runāt latviski, ko es ārkārtīgi novērtēju, taču viss, ko es teicu, plūda kaut kur logu vai durvju, tikai ne viņas ausu virzienā. Vai arī plūda, taču tās skaņas īsti viņai neko neizteica. Ieplūda pa vienu ausi, bet pa otru laukā.
Viņa tikai smaidīja, teica, ka turēsies, turēsies, un ar to viss beidzās, jo es neuzdrošinājos visu sakāmo atkārtot krieviski, kas savukārt nozīmētu, ka vēlos viņai pateikt, ka visticamākais viņas latviešu valoda ir dziļāk par pakaļu un ka labāk runāsim viņas mātes valodā. Tiesa gan, es tā nedomāju, tikai stulbi cerēju, ka tiešām turēsies, turēsies un ka varbūt kaut kas no tā, ko es teicu, viņai prātā būs palicis.
Rezumē ir pavisam vienkāršs – ir pagājušas tikai cik tur tās stundas pēc šī turēsies, turēsies un jau četri nagi solās palikt bez tās izslavētās ilgnoturīgās nagu lakas, jo ellē ratā – neturas, kas savukārt nozīmē, ka viņa nesaprata: „Lūdzu piestrādājiet pie tām maliņām vairāk, man ir ļoti gluda nagu virsma…”
Turēsies, turēsies…
Vienīgais, kas turas labi, ir bura!
Turiet buru!
P.S. Es nevaru beigt domās censties viņu tomēr attaisnot. Pieņemsim, ka pie vainas ir nagu laka. Pieņemsim. Un tagad galvenais jautājums, precīzāk norāde – lūk, līdz kam mēs šajā valstī esam nonākuši. Vieniem ir kauns atzīties, ka viņi nesaprot, citi ar to lepojas, savukārt vēl pavisam citiem ir kauns pāriet uz to otru valodu tikai tāpēc, ka galu galā sanāks tas, ka tam pirmajam netiek dota iespēja censties. Tāds apburtais loks, kuram apkārt tiek rakts grāvis, jo, pasarg dies, kādam no tā loka gribēsies izrauties.
Zin, tas, ka mēs tik ilgi esam vainojuši nagu laku, nevis nesaprtni un nevēlēšnos saprast, mūs ir novedis tur, kur nu mēs esam… pie tam tā otra puse gan nekautrējas ieplest acis un vainot, ka kāds i nedomā censties vai tiešām nesaprot! Ui, kā vaino!
Lai turās!
Es Kni miera vējos būtu pārgājusi uz viņas mātes valodu,ja man vajag rezultātu, tad smalkai pietātei reizēm na vietas. Nezinu vai tas labi vai slikti, bet tā tas ir:)
Līdzsvaram: es ik mēnesi eju pie kosmetoloģes Gaļinas, kura ir krieviete, mācījusies latviešu valodu, jo gribējusi dabūt prestižu kosmetoloģes diplomu jau pusmūžā. Runā latviešu valodā pat ļoti labi, man par viņu ir tāds prieks, es tiešām viņu cienu no visas sirds!
oh, nuta beidzot kāds! a to es jau domāju, ka esmu vienīgā, kura grib SAPRASTIES nevis principiāli runāt vai nerunāt kādā valodā.
man bija veikalā tā, ka pārdevēja kautko prasīja, es nesadzirdēju, pārjautāju. tad sapratu, ka to pirmo reizi viņa laikam teica krieviski un tad pēc mana lūguma, ko izteicu latviski, atkārtoja latviski. un zinkāda pirmā doma man iešāvās galvā – oj, katik viņa nepadomā, ka es to speciāli, iz nacionālistiskas riebeklības, tā teikt. visu mūžu esmu lietojusi abas valodas, pat nepiedomājot, bet tagad mani dzen kompleksos.
Tieši pirms laiciņa Rudu teicu, ka nu man ir kompleksi par to, ka es tāda spējīga, ka esmu iemācījusies vairāk par vienu valodu, turklāt man patīk runāt krieviski, jo man patīk, kā tā valoda skan. Tieši tā man arī patīk runāt vāciski, jo arī patīk, kā tā valoda skan. Eh.. Kamēr nebija sācies viss šis sviests ar referendumu, kuram principā nebūtu jānotiek, man nebija problēmu saprasties. Tagad ir. Zinu, zinu, viss manā galvā, bet sajūta kā vēl nekad.
Ļoti pazīstama situācija, gribas būt labam un gribas saprasties…
Zini kā ir ar tām nagu lakām, kas sola šo ilgnoturību .. katrs meistars izvēlas savādāku līdzekli, ko izmantot (viens ir labāks, viens ne tik). Man lika Kinetics produktus (testa nolūkiem) un varu teikt, ka tas ir brīnums – jo tiešām tur pat ar visu manu darbu un frīsbija trenniņiem. Un meistarīte bija lieliska (ļoti rūpīga un pedantiska – man liekas, ka tev viņa varētu patikt). Manuprāt, viņai ir vērts uzticēties.
Paldies, bet nu.. sūds ar nagu laku, es laikam tādām lietām vienkārši neesmu radīta.
Mana māsa šorīt bija sasūtījusi You Tube videoklipiņus kā uztaisīt uz nagiem visādus smukus zīmējumus :)
Bet vispār- mūsdienās ir tik daudz pakalpojumu sniedzēju, ka jāsaka- ja vienreiz nesanāca kā vajag, tad kāpēc tur atgriezties? Tā, redz, mans vīrs aizgāja ne pie sava zobārsta, pēc zāļu ielikšanas zobā jau nebija riktīgi, nepaklausīja mani, aizgāja vēl plombi uzlikt un beigās palika gandrīz bez zoba :(
Bet, jā arī es esmu pabijusi šai apburtajā lokā, laikā, kad dzīvojos pa Rīgu ;) Un atbilde arī man nav un laikam nebūs.
Jutos kā tāds cirka atribūts. Ziniet, katrā cirkā ir kāds dīvainis, tāds kroņa numurs, pateicoties kuram tiek izpārdotas visas biļetes – kundze ar bārdu un ūsām, ziloņcilvēks, nu vai vienalga kas, ka tik atšķiras no visiem. Tad lūk, tieši tā es šovakar jutos, jo es taču esmu unikāls gadījums, kuram jāsalabo 6(!) nagi, turklāt esmu tik neparasta, jo TĀDU gadījumu nav bijis, ka šī “unikālā” nagu laka neturētos.. pēkšņi man nagi ne tādi, vēl kas tur, lai gan tajā pašā salonā citai meistarei nekas netraucēja. Sliktam dejotājam arī olas spiež.
Es taču negāju ne ar uzbrukumu, neko.. pārgāju viņas valodā, izstāstīju tieši to pašu ko vakardien, un pēkšņi izrādās, ka viņa tomēr ir sapratusi. Ziniet, kad skatos filmas ar britu akcentu un saņemu tulkojumu, es arī spēju sazīmēt, ko tur teica. Ellē ratā, tad kāpēc es te astoņos vakarā sēžu šajā krēslā un pazemojos ar saviem “ne tādajiem” nagiem?! …un velti es viņu kā cilvēku aizstāvēju, velti.