It kā muļķīgi. Kad dzīvoju tur, mani sauca par skuķi, ignorēja un es vien noderēju iešanai uz bodi, vai klusuma aizpildīšanai. Nekad nelikās, ka mani tur patiešām vajag. Brāli gan, jo viņš pie mums brauca reti un, kā jau viss retais vai neaizsniedzamais, ir ar savu burvību un vilinājumu.
Bet nu es esmu prom un mana klātbūtne, vai precīzāk mana nebūšana, ieguvusi pavisam citu skatu, vaigu un nozīmi. Tagad es esmu tā pat kā brālis. Kā tāds zvaigžņu lietus, reizi gadā un tikai augustā. Labi, es pārspīlēju, taču šobrīd, kad dzīvoju centrā, Daugavgrīva man liekas sasodīti tālu un es nemaz neizlikšos, man ir patiess slinkums turp braukt, taču tā sajūta, ka mani gaida, grauž un kustina sirdsapziņu. Lai kā necenstos būt vēsa un neizrādīt to, ka tas muskulis dažreiz arī kustās, sirdsapziņas līmenis ir tik augsts, ka es nespēju nebraukt. Viņi taču gaida. Patiesi gaida. Tā būtu iespēja atkal ieraudzīt ciema ģenerāli.
Viņš stāv pie palodzes un nenogurstoši vēro ielu.
Pieļauju, ka varbūt skaita garām braucošās automašīnas vai arī garāmgājējus.
Izslējies stalti un cēli, it kā būtu ciema mērs, viņš neatiet no loga visu dienu.
Skatiens ir nopietns un atbildības pilns. Liekas, ka nekas napaliek nepamanīts.
Domājāt, ka tas kāds pensionēts ģenerālis, kas ik dienas stāv pie kāda koka nama otrā stāva loga Bolderājas centrā un domās visu piereģistrē? Nē, tas ir vilku sugas suns. Liels suns, kas priekšējās ķepas nolicis uz palodzes, izstiepies visā augumā un neizdod ne skaņas. Vakar, kad pavēlāk braucu mājās, suns joprojām bija pie loga un visu pārraudzīja. Varēja redzēt, ka kādā tālākā istabā deg gaisma, kas suņa tēlu padarīja vēl cēlāku. Ātri domās nobildēju šo un pasmaidīju. Ciema ģenerālis.
Foto: Ģeofoto.lv
