Tur pamats dūmakains, bet gaiši zils un mazliet rūsas. Rūtiņu rūsas. Kā dzidrs ūdens un nomaldījies tīkls. Šis ir vēl viens pierādījums tam, ka ļāvu visam vienkārši notikt, spēlēties un atklāt. Skatīties un brīnīties, kā krāsas spēlējas, katru reizi nogriežot mazu daļiņu no virskārtas. Kas paliek, kas atklājas. Laikus apstāties un nesteigties.
Pirmajā mēģinājumā materiāla bija par maz, tāpēc, ļaujot tam mirt, sāku visu no sākuma. Liku slāņus, ar asmeni zīmēju rūtiņas un cerēju, ka griežot virskārtu, nenogriezīšu par daudz. Bija vēls un piepildīts miers.
Auskari, centimetri divi diametrā, lejas daļā dekorēti ar mazu, sudraba krāsas metāla bumbiņu. Lai būtu pludiņš pie tīkla. Zilonis, pagaidām iecerēts kaklā karams, bet, ja ļoti kārojas, to var mainīt. Te nu top skaidrs, ka šo iespējams nozvejot, ja jūrā peldina divdesmit vienu delfīnu.
Lai silti!
Vai die, ku daiļi….!
Paldies, Braunij!